Posts tagged ‘borgo medievale’

17/09/2017

Kastelmola (Castelmola)

Mesīnas zonā apmēram 5 – 6 Km attālumā no Taormīnas vēl augstāka kalna virsotnē (550 m.v.j.l.) atrodas neliels ciematiņš – Kastelmola (2015.g. apmēram 1 tūkst.iedzīv.), no kura skaidrā dienas laikā paveras fantastisks skats uz lejā Taormīnā esošo grieķu teātri un Isola bella, Itālijas sauszemes daļu (Kalabriju), vulkānu Etna un Jonijas jūras piekrasti. Viens no skaistākajiem Itālijas mazajiem ciematiem (I Borghi piu’ belli d”Italia).

Vēsture:

Vēl viena pilsētiņa, kuru sikuli jeb viena no sicīliešu pamatciltīm apdzīvoja jau dzelzs laikmetā (8.gs.p.m.ē.; Cocolonazzo nekropole) un, pateicoties tās līdzībai ar dzirnakmeni, dēvēja par “Mylai”.

396.g.p.m.ē. to mēģina un 4 gadus vēlāk iekaro Sirakūzu tirāns Dionīss. Pēc tā nāves 367.gadā pie varas nāk slavenā vēsturnieka Timeo tēvs un Taormīnas dibinātājs Andromaco, kas izveido apdzīvotās zonas centru un uzlabo iedzīvotāju dzīves apstākļus (izveido ūdens cisternas, nocietinājumus, u.c.).

Pirmā Pūniešu kara laikā pilsētu iekaro Sirakūzu Gerione un pārvalda līdz 214.g.p.m.ē. Pēc Romas Impērijas sabrukuma varu pārņem bizantieši un 902.gadā arābi (pilsēta tiek sagrauta, saglabājas vien cietoksnis). Kad pilsētu iekaro normāņi (1078), arābi to atstāj caur vārtiem, kas vēl līdz mūsdienām tiek saukti par saracēņu jeb arābu vārtiem (itāliešu val.: porta dei saraceni). Normāņi ap cietoksni izveido un nostiprina jaunu apdzīvotu zonu, sauktu par Mola, un blakus cietoksnim uzceļ nelielu baznīcu Chiesetta della SS. Annunziata (1100.g.).

Nākamo gadsimtu laikā pilsētā valda švābi, andževīni (vietējie nav sajūsmā), 1282.gadā pie varas nāk aragonieši un tas vietējiem izrādās smags periods, jo tiek piemēroti nodokļi, u.c.

1738.gadā pilsēta ietilpst Divu Sicīliju Karalistes sastāvā (Regno delle Due Sicilie).

1860.gadā pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas viduslaiku uzbūve saglabājas līdz pat 1928.gadam, kad tā tiek pievienota Taormīnai un izveidots ceļš līdz pat pilsētas centram un pārveidota pilsētas oriģinālā ieeja (kāpnes). Neatkarību no Taormīnas pilsēta iegūst 1947.gadā.

1954.gadā izveidots laukums Piazza Sant’Antonio ar baltu un melnu (lavas) akmeņu mozaīkveida rakstu. No šejienes paveras lielisks panorāmas skats.

Pilsētas svētki – 23.aprīlī (San Giorgio).

Apskates objekti:

  • Piazza Sant’Antonio (1954) – lieliska vieta, no kurienes baudīt pasakaini skaisto skatu līdz pat Itālijas sauszemes daļai. Baltas un melnas (lavas) krāsas akmens mozaīkveida laukuma segums, akmens mūra sienas un sēdvietas, arkveida pilsētas ieejas vārti. Caffe San Giorgio (1700) – mūku izveidota taverna, kuru 20.gadsimtā don Vincenzo Blandano pārvērš par slavenu bāru. Šeit obligāti jānogaršo mandeļu vīns, kuru par godu izgudrotājam sauc par “Blandanino”!;

  • cietoksnis – saglabājušās vien normāņu mūra sienas drupas. Savulaik viens no nozīmīgiem posmiem Milazzo, Ficarra, Tripi, Castroreale, Castiglione un Francavilla nocietinājumu sistēmā. Izmantots arī kā cietums;
  • Via Alcide de Gasperi – pilsētas galvenā iela, uz kuras atrodas veikali un suvenīru bodītes;

  • Doma laukumā atrodas baznīca San Nicolo’ di Bari (sākotnējā 16.gadsimta baznīca pārveidota 20.gadsimta 30.-tajos gados). Šeit pat atrodas arī Turrisi bārs (Bar Turrisi), kas slavens ar saviem falla objektiem it visur. Uzkāpiet līdz augšējam stāvam un ieejiet arī WC!

  • Chiesa di San Giorgio (1450) – iespaidīgs zvanu tornis un metālveida vārti;
  • Chiesa di San Biagio – pirmā pilsētā uzceltā baznīca, no kuras paveras fantastisks skats uz vulkānu Etna, Taormīnu un Giardini Naxos līci;
  • Chiesa dell’Annunziata (1100) – celta normāņu laikā pateicībā par to uzvaru cīņā ar arābiem;
  • ērgļu priekšnesumi (falconeria) – šeit atrodas starptautiskā ērgļu, vanagu, pūču un piekūnu apmācības skola un iespējams vērot to priekšnesumus.
17/07/2017

Milaco cietoksnis (Castello di Milazzo)

Milaco ir Sicīlijas ziemeļos esoša Mesīnas zonas trešā lielākā pilsēta (2015.g. – 31.6 tūkst.iedzīv.), kurai jau izsenis bijusi ļoti svarīga politiski – militāra loma (pussala ar ostu un klintī uzbūvētu cietoksni, no kura  pārraudzīt apkārtējo teritoriju). Tieši šeit norisinājušies neskaitāmi vēsturiski svarīgi notikumi.

Līdz mūsdienām saglabājusies un apskatāmā cietokšņa teritorija ir nevis vienkārši cietoksnis, bet gan mūra sienas nocietināta sena pilsēta (antico borgo di Milazzo, “Cittadella fortificata”, Citta’ murata), viena no lielākajām Itālijā un Eiropā. Tās kopējā platība ir 7 ha un tās teritorijā atrodas vairākas celtnes, tāpēc to apskatei jārēķina apmēram 2 stundas.

Vēsture:

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota kopš priekšvēsturiskiem laikiem (4000.g.p.m.ē., nekropole) un šajā laikā veidotos nocietinājumus var uzskatīt par ļoti tāliem mūsdienu cietokšņa idejiskiem priekštečiem.

Līdz ar grieķu ierašanos (8.-7.gs.p.m.ē.) un vēlāk arī romiešu (7.gs.p.m.ē.-5.gs.) un bizantiešu laikā (5.-9.gs.) šādu apdzīvoto vietu skaits palielinājās un tās kļuva arvien nozīmīgākas (grieķu akropole, romiešu – bizantiešu “castrum”; maz saglabājušos liecību), taču tieši arābi (9.-11.gs.) cietokšņa teritorijas augstākajā vietā izveidoja pirmo apdzīvoto zonu un aizsāka celt torni (10.gs., cietokšņa senākā daļa, itāliešu val.: il Mastio). Šis arī tiek uzskatīts par mūsdienu cietokšņa pirmsākumu, vismaz par kuru saglabājušās liecības.

Normāņu – švābu laikā ap torni izvietotā dzīvojamā zona ar plašo un slēgto pagalmu paplašinājās un tika uzcelts virkne jaunu ēku, kas pildīja ne tikai aizsardzības, bet arī administratīvās funkcijas. 13.gadsimtā Federico II tai piešķīra neieņemama nocietinājuma statusu – uz pilsētas galveno daļu veda viena vienīga ieeja (itāliešu val.: portale svevo, 13.gs.), arābu aizsāktais tornis tika iebūvēts un padarīts par daļu no mūra sienas (16.gadsimtā torņa augstums tika samazināts gandrīz līdz mūra sienu augstumam, lai to padarītu mazāk apdraudētu), pagalmā atradās milzīga ūdens tvertne, u.c. Interesanti, ka cietokšņa teritorijas lielākajā zālē – švābu zālē ar milzīgo kamīnu (itāliešu val.: sala del camino, “Sala del Parlamento”) atrodas viens no Eiropā lielākajiem kamīniem un tieši šeit 1295.gadā sanāca pirmais sicīliešu parlaments (Federico D’Aragona).

Tālāk sekojošajā aragoniešu laikā vēl vairāk tika uzlabota cietokšņa – pilsētas aizsardzības sistēma, ap tās galveno daļu izveidojot aragoniešu mūri (15.gs., itāliešu val.: cinta aragonese, Alfonso V d’Aragona) ar pieciem puscilindriskas formas tornīšiem un lūkām šaušanai (Carlo V, 1523.g.). Šis mūris tai piešķīra arvien organizētāku statusu un, pateicoties dzīvošanai piemērotām telpām, noliktavām un ūdens cisternām, tas ļāva būt pašpietiekamai. Interesanti, ka cietokšņa vienā pusē uz mūra sienas atrodas prusaka zīmējums (itāliešu val.: il magico scarabeo, l’occhio di Milazzo)  – dīvains zīmējums, kas visdrīzākais attaino vasaras saulgriežus (normāņu – švābu ezotērisko tradīciju attainojums).

16.gadsimta sākumā apkārt visai cietokšņa teritorijai tika uzcelta spāņu dubultā mūra siena ar bastioniem (16.-18.gs., itāliešu val.: cinta spagnola, bastione S.Maria, bastione delle Isole). Starp mūra sienām esošā eja (galleria di contromina) nodrošināja patvērumu un ļāva brīvi pārvietoties uzbrukuma gadījumā. Abās mūra sienās atradās pazemes noliktavas, kas vēlāk pārveidotas par cietuma telpām. Leģendas vēsta, ka kāda britu karavīrā iemīlējusies mūķene tikusi dzīva iemūrēta vienā no bastioniem, savukārt, karavīrs ievietots cietumā, kur miris bada nāvē.

16.gadsimtā pilsēta paplašinājās un palielinājās tās administratīvā loma.

17.-18.gadsimtos tika uzceltas publiskās ēkas (īstenas pilsētas pamatelementi) – Doma baznīca (1608.g.; celta, lai aizvietotu Sv.Marijas baznīcu, kas nojaukta, lai tās vietā uzceltu spāņu dubulto mūra sienu; 13 m liels centrālais kupols) un pilsētas Domes ēka (14.-17.gs., Palazzo dei Giurati, Monastero delle Benedettine), kas vēlāk 17.gadsimtā pievienota Benediktīniešu klosterim (mūķenes to pameta 1801.gadā), līdz visbeidzot pārveidota par pašvaldības un mūsdienās izstāžu telpām.

18.gadsimta sākumā šeit norisinās svarīga cīņa angļiem, frančiem, austriešiem un holandiešiem, no vienas puses, un spāņiem, no otras puses, pēdējiem gūstot uzvaru.

Sekoja arvien izteiktāka apdzīvotās daļas un reliģisko un civilo ēku pamešana, pārceļoties uz piekrastes teritorijā esošo Milaco pilsētas daļu, un no jauna palielinājās cietokša politiski – militārā loma. 19.gadsimta sākumā šeit atradās svarīga britu bāze, kas cīnījās pret Napoleonu un uzņēma no tiem bēgošos borbonus. Tieši uz šo periodu attiecas zem centrālā vaļņa izveidotie britu kapi (cimitero inglese).

1860.gadā pēc Garibaldi uzvaras borboni spiesti atstāt cietokšņa teritoriju.

No 1880. līdz 1959.gadam cietokšņa telpās atradās cietums.

Pēc ilga aizmirstības un lejupslīdes perioda, cietoksnis piedzīvojis divus restaurācijas periodus (1991.-2002., 2008.-2010) un tagad pieejams publiskai apskatei. Pieteikts UNESCO.

Vērts apmeklēt!

 

 

13/05/2016

Savoka (Savoca)

Savoca

Mazs, šarmants ciematiņš (itāliešu val: Savoca, sicīliešu dialektā: Sàvuca vai Sàuca), kurā pārņem sajūta, it kā laiks būtu apstājies. Tā vien gribas izstaigāt visas līkumainās un akmeņainās ieliņas, baudīt klusumu un mieru un pasakaini skaistos dabas skatus, kas paveras uz visām debess pusēm.

Tas atrodas 30 Km attālumā no Mesīnas un 3 Km attālumā no jūras akmeņaina kalna virsotnē (303 m.v.j.l., 8 Km2) un tajā dzīvo vien 1820 cilvēki (2011.g.). Pagātnē dažādu nozīmīgu personu rezidences vieta (politiķu, advokātu, ārstu, mācītāju, zinātnieku, u.c.), līdz ar to šeit ir daudz ievērīgas cienīgu ēku, baznīcu (agrāk pilsētā bija pat 17 baznīcas!) un kapucīnu klostera katakombās apskatāmie mumificētie ietekmīgo personu ķermeņi. Pazīstama arī kā mākslas pilsēta, “septiņu seju pilsēta” (“paese delle sette facce’”) vai “drošsirdīgu prātu auglīga zeme” (“terra ferace di gagliardi ingegni“). 1970.-tajos gados šeit uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”, 2007.gadā – “La vita rubata”, dažādas reklāmas. Kopš 2008.gada iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā (“borgo piu’ bello d’Italia”).

Savoca_Citta d'ArteSavoca_Piazza Fossia

Senā pilsēta sastāvēja no četrām blīvi apdzīvotām zonām, kas laika gaitā mainījušās – daļa pamestas un parādījušās jaunas: Pentefur (iespējams, pilsētas senākā zona, kas atradās ap cietoksni), S.Giovanni (ap Calvario kalnu; šeit atrodas Chiesa Madre, Casa della Bifora, agrāk arī slimnīca), S.Rocco (zvejnieku zona) un S.Antonio (atradās ārpus pilsētas mūra sienām un daļēji sagrauta 1880.gada nogruvuma rezultātā). Tāpat arī Borgo (izveidojās 15.gadsimtā ap Piazza Fossia; šeit atrodas pilsētas Domes ēka, Palazzo Trimarchi, Bar Vitelli), San Michele (starp pilsētas vārtiem un Chiesa di San Nicolo’; svarīgākās ēkas – Chiesa di San Michele, Palazzo della Curia, il Giudicato, cietums, sinagoga, strūklaka, pilsētas administratīvais centrs, mūsdienās – muzejs), Cappuccini (atrodas netālu no 1603.gadā uzceltā klostera), u.c.

Vēsturiski pilsētas iedzīvotāju galvenās darbības jomas bijušas zemkopība (citrusi, vīnogulāji, olīvkoki, mandeļkoki, dārzeņi) un lopkopība (liellopi, aitas, kazas, cūkas), mūsdienās arī tūrisms.

Vēsture:

Pilsētas izcelsme nav skaidri zināma. Pastāv vairākas teorijas: tā izveidojusies 1.gs.p.m.ē., kad Oktaviāns izpostījis feniķiešu – grieķu izcelsmes Phonix ciematiņu (mūsdienu Santa Teresa di Riva), sodot par Seksto Pompeja karaspēka izmitināšanu, un vietējie bija spiesti pārcelties uz tuvumā esošo daudz drošāko vietu ap Pentefur cietoksni. Kāda cita apgalvo, ka tas noticis vēlāk – apmēram 4.gs. (romiešu valdīšanas laikā), kad Phonix ciematiņa iedzīvotāji, jūtoties vandāļu apdraudēti, bija spiesti pārcelties uz netālu esošo vietu ap Pentefur. Vēl kāda cita apgalvo, ka tā bijusi Phonix ciematiņa nekropole. Un kāda leģenda apgalvo, ka to dibinājuši pieci no Tauromoenium izbēgušie zagļi (grieķu val.: pente – pieci, latīņu val.: fur – zaglis), kas šeit atraduši drošu patvērumu. Savukārt, pilsētas nosaukums, iespējams, cēlies no plūškoka zieda nosaukuma (itāliešu val.: sambuca), kas aug kalna teritorijā un attēlots pat pilsētas ģērbonī.

Tam seko bizantiešu (6.-9.gs., nostiprina ciematiņu), arābu (9.gs., atjauno romiešu nocietinājumu un izveido aizsargmūri, ieved jaunus dārzeņus, augļus un garšvielas, aizsākas pilsētas attīstība) un normāņu valdīšanas laiks (11.gs.), no kuriem tieši pēdējie tai piešķir ievērojamu statusu (1134.gadā izveido feodālisma saimniecisko sistēmu (baroniju), uzceļ virni ēku un baznīcu), kuru daudzās jomās tā saglabā līdz pat 15.-17.gadsimtam. Pateicoties pastāvīgai dižciltīgo klātesamībai, 15.gadsimtā tā piedzīvo jaunu ekonomisko un demogrāfisko attīstības periodu: tiek atjaunots un paplašināts cietoksnis, apdzīvotais ciemats paplašinās ārpus aizsargmūra, izveidojot divas jaunas zonas – “il Borgo”, kur atradās turīgāko iedzīvotāju mājas un “Sant’Antonio”, kur atradās tāda paša nosaukuma baznīca (sagruva pēc 1880.gada zemes nogruvuma). 16.gadsimtā līdzās Taormīnai tā bija viena no apdzīvotākajām tā laika pilsētām (5145 iedz.). Iekļauta Taormīnas Comarca sastāvā, tā drīz vien iemantoja ne tikai lielisku lauksaimnieku un amatnieku slavu, bet arī tamdēl, ka tās teritorijā atradās svina, dzelzs, antimona un neliela marmora ieguves vieta.

17.gadsimtā sākas tās lejupslīde dēļ sliktās spāņu pārvaldības sistēmas un nepieciešamības pakļauties Mesīnas pilsētai. Tā nepiedalās 1647.gada nemieros pret spāņiem, jo dienu iepriekš tiek atklāti un nogalināti dumpinieki.

1676.gadā tā bez protestiem padodas frančiem, taču 2 gadus vēlāk to atkal iekaro spāņi un atceļ visas franču garantētās privilēģijas. Daļa pilsētas cieš 1693.gada zemestrīces laikā. Pēc tam tā līdz pat 1735.gadam pāriet savojiešu un pēc tam austriešu varā.

18.gadsimta beigās sākas tās lēna, bet nenovēršama lejupslīde. Iedzīvotāju skaits samazinās līdz 2000 cilvēkiem. 1743.gadā tā cieš no mēra. 1795.gadā no tās un savojiešu dominances atdalās Casalvecchio ciematiņš un 1817.gadā Savoka tiek pievienota Castroreale reģionam, kļūstot par tās centru. Pilsēta piedalās 1820 – 1821 un 1848.gada nemieros. 1854.gadā no savojiešu varas atdalās Furci, Bucalo, Porto Salvo un Barracca, izveidojot mūsdienu Santa Teresa di Riva pamatzonu. 1880.gada zemes nogruvumā cieš Sant’Antonio zona. Tai seko 1908.gada zemestrīce, kas rada bojājumus vairākām ēkām un baznīcām. 1928.gadā Savoka tiek iekļauta Santa Teresa di Riva pašvaldības sastāvā. 1948.gadā tā atgūst savu neatkarīgo statusu.

Šķiet, ka, pateicoties tūrisma attīstībai, pēdējos 50 gados pilsētas lejupslīde ir mazinājusies (uzņemtas vairākas filmas, reklāmas, izveidotas viesnīcas, lauku sētas, restorāni, atpūtas parki). 2008.gadā tā iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā.

Apskates objekti:

  • baznīcas, reliģiskās ēkas (līdzās Taormīnai, Mesīnai, Milazzo un Randazzo šī ir nozīmīga dažādu ordeņu klosteru vieta; pilsētā vienlīdz labi sadzīvoja kapucīni, domenikāņi, jezuīti, franciskāņi, ebreji, u.c.):
    • Chiesa Madre (Chiesa di Santa Maria in Cielo Assunta) – 1130.g., laika gaitā paplašināta, piebūvēts zvanu tornis un sankristeja. Līdz pat 1876.gadam baznīcas pagrabstāvā tika veikta līķu mumificēšana (mūsdienās šīs mūmijas atrodas kapucīnu klosterī). Savā laikā šeit atradās Mesīnas Arhimandrīts (augstākā līmeņa bīskapija). Valsts piemineklis kopš 1910.gada;
    • Chiesa di San Michele – celta pēc Arhimandrīta vēlēšanās (1250) un bija Pentefur cietokšņa baznīca, paplašināta 15.gs.sākumā, atjaunota 1701.gadā baroka stilā;
    • Chiesa di San Nicolo’ – 13.gs., tajā atrodas pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas statuja (Reginaldo D’Agostino). Vairākkārt cietusi zemestrīču laikā, bagātīgi izrotāta ar bizantiešu freskām, atjaunota 18.gadsimtā, tāpēc no sākotnējās ēkas maz kas saglabājies. 1970.-tajos gados šeit filmētas vairākas filmas “Krusttēvs” epizodes.
    • Sinagoga – atrodas netālu no Chiesa San Michele un Palazzo della Curia (14.gs.). Viduslaiku periodā tā bija ebreju sinagoga, kas pastāvēja jau 1408.g. 15.gadsimtā pilsētā dzīvoja apmēram 250 – 300 ebreju. 15.gadsimta beigās ebreji tiek padzīvi no Sicīlijas, ēka tiek konfiscēta un pārveidota par dzīvojamo ēku. Mūsdienās tā ir pussagruvusi, saglabājušās vien mūra vārti;
    • Chiesa del Calvario (18.gs.), Chiesa dell’Immacolata (1621), Chiesa di San Rocco (1593), Chiesa di San Giovanni (16.gs.), Chiesa di San Biagio (pastāvēja jau 1633, atrodas lauku teritorijā, piederēja dižciltīgām ģimenēm, mūsdienās – operdziedātājai Lucia Aliberti), Chiesa di Gesù e Maria (16.gs.), Chiesa di Santa Lucia (15.gs, cēluši benediktīniešu mūki), Chiesa di Sant’Antonio Abate (15.gs.), Chiesa di Santa Domenica (pastāvēja jau 1574), Chiesa di San Francesco di Paola (18.gs.), Chiesa di Santa Rosalia (celta 1968.g. uz senākas baznīcas drupām), Chiesa di San Nicola (sena lauku kapella, 17.gs.).
    • Kapucīnu klosteris (Convento dei RR. PP. Cappuccini) – 1574.-1603./1614g., 1735.gadā to atjaunoja gesuīti. Pirmais klosteris pilsētas vēsturē, veltīts Sv.Annai! Tam piebūvētā baznīca veltīta San Franceso d’Assisi (15.gs.) un pagrabstāvā esošajās katakombās atrodas 37 ievērojamu cilvēku iebalzamēti līķi (17.-19.gs.; La cripta del Convento dei Frati cappuccini).

Savoca_Chiesa San Michele, MuseoSavoca_Chiesa San NicoloSavoca_SinagogaSavoca_Casalvecchio siculoSavoca_Convento Cappuccini (1)Savoca_Convento Cappuccini (2)

  • ēkas:
    • cietoksnis (Castello di Pentefur) – celts romiešu (vai bizantiešu laikā), agrāk bijusi pilsētas dibinātāju un vēlāk Mesīnas Arhimandrijas vasaras rezidences vieta. Viduslaikos tam bija stratēģiski svarīga loma aizsardzības jomā. Mūsdienās tas vairs nepastāv;
    • pilsētas vārti – 12.gs., celti normāņu laikā kā daļa no aizsardzības mūra. Līdz pat 1918.gadam pastāvēja arī metāliskie vārti, kas Viduslaikos tika atvērti rītausmā un aizvērti saulai rietot;
    • Palazzo Trimarchi un Bar Vitello – 17.gs beigas / 18.gs.sākums, atrodas Piazza Fossia – divstāvu ēka sicīliešu neoklasicisma stilā. Viena no savā laikā svarīgākajām ēkām pilsētas vēsturiskajā centrā. Cietusi 1820-1821.gada nemieru laikā, īpašnieki to vairs neapdzīvo kopš 20.gadsimta beigām. Tieši šajā bārā 1970.-tajos gados tika uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”. Šeit pat arī filmētas Birra Moretti reklāmas ainas (2014);
    • Viduslaiku ēka ar Bifora veida logiem – Viduslaiku beigu periodā būvēta ēka gotiskā – spāņu stilā (15.gs.), kas jau kopš 1928.gada iekļauta tūrisma ceļvedī. Mūsdienās pieder Cantatore ģimenei;
    • virkne ievērojamu ēkuPalazzo Salvadore (17.gs.), Palazzo Crisafulli (pie pils vārtiem), Palazzo Scarcella (17.gs.), Palazzo della famiglia Toscano, Palazzo Trischitta, Palazzo Nicotina, Palazzo Prestipino;
  • Museo Storico Etnoantropologico (2001) – atrodas netālu no San Michele baznīcas;
  • pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas svētki – 1465.gadā domenikāņu mūki izveido Sv.Lūcijai veltītu klosteri un ar šo arī sākas šo svētku svinēšanas tradīcija (13.decembris). Vispārīgi pilsētas aizbildņa svētki tiek atzīmēti arī augusta mēneša otrajā svētdienā.

Savoca_Bar VitelliSavoca1Savoca2Savoca_Porte, muroSavoca_Zona San Giovanni (1)Savoca_Panettiere