Posts tagged ‘baroks’

24/04/2012

Donnafugatas pils (Castello Donnafugata)

Izmantojot Kultūras nedēļas piedāvājumu – bezmaksas ieeju daudzos muzejos un pilīs, izlēmām doties uz Ragūzas zonu, lai apmeklētu mums līdz šim nezināmo Donnafugatas pili (itāļu val.: Castello Donnafugata).

Izrādās, ka lai turp nokļūtu, vispirms ir jābrauc cauri neskaitāmiem krāsainu ziedu laukiem, kuros brīvi ganās govis un zirgi, un tālumā ir redzama tirkīza krāsas jūra. Gribot negribot, rodas pārdomas un vēlme pārbaudīt, vai izdomātais pils tēls atbilst patiesībai.

Tuvojoties pilij, pirmais, ko redzam, ir tās augšējā daļa un torņi, kas ir baltas krāsas un tik spēcīgi atstaro saulē. Skaisti!

Pils nosaukums maldinoši liek domāt, ka tulkojumā no itāļu valodas tas varētu nozīmēt „izbēgusī sieviete” (donna + fuggita). Izrādās, ka tas ir saistīts ar laiku (10.-11. gadsimts), kad, pateicoties tuvumā esošajiem dzeramā ūdens avotiem, arābi šeit izveidoja apmešanās vietu. Arābu vārds „ayn as-jafaiat” tad arī nozīmēja „dzeramā ūdens jeb veselības avots”, kas turpmāk sicīliešu dialektā tika atveidots kā “ronnafuiuta”, līdz visbeidzot – „donnafugata”.

Maldinoša ir arī leģenda, ka Modikas grāfs Bernardo Kabrera esot nolaupījis un tornī ieslodzījis nesen par atraitni kļuvušo karalieni Navaras Bjanku (itāļu val.: Bianca di Navarra), cerībā to apprecēt un kļūt par karali, taču karaliene esot izbēgusi no torņa. Laikā kad dzīvoja karaliene (14.gs.), pils tornis nemaz vēl nav bijis uzcelts (17.gs.)!

Tiek uzskatīts, ka sākotnēji eksistējošā pieticīgā pils ir tikusi celta apmēram 1300. gadā pēc Ragūzas pilsētas grāfa Manfredi Kjaramontes (itāļu val.: Manfredi Chiaramonte) pavēles. 15. gadsimtā šī pieticīgā pils piederēja Koronas (Corona) ģimenei, pēc tam Bellio – Kabreras (Bellio – Cabrera) ģimenei, kas to 1628. gadā pārdeva Areco ģimenei (itāļu val.: Arezzo). Šīs ģimenes pārstāvji bija tās īpašnieki līdz pat 1982. gadam, kad pils pārgāja Ragūzas pašvaldības īpašumā. Pēdējais pils īpašnieks bija Areco ģimenes pārstāvis, kas tajā laikā dzīvoja Francijā. Tas bija Korado Areco / De Spučes vienīgās mazmeitas Klementīnes Areco meitas Klāras Kombes mazdēls – Gaetano Testasecca.

18. gadsimtā dižciltīgo personu vidū bija pieņemts vasaras mēnešus pavadīt lauku mājās, tāpēc Areco ģimenes pārstāvji šo pieticīgo pili pārveidoja par nelielu mājiņu ar pagalmu, atstājot neskartu vienīgi šo seno pils torni.

19. gadsimta vidū ar ļoti lielu rūpību to uzsāka atjaunot Korado Areco tēvs Frančesko, bet viss mainījās tad, kad pie darba ķērās viņa dēls, dižciltīgas ģimenes atvase, kas bija ieguvis ļoti labu izglītību, pārvaldīja vairākas valodas, daudz ceļojis un kuru interesēja ļoti daudzas lietas. Tieši Korado Areco (Corrado Arezzo / De Spučes, 1824. – 1895.) uzsāka pils būvniecību un pārveidošanu līdz tā ieguva savu pašreizējo izskatu, kas ir vairāku stilu sajaukums (glv. neo – gotiskais), kuru, turklāt, papildina baroka stilā veidotais iekštelpu iekārtojums. Pusgadsimtu vēlāk pils dienvidu daļa tika izlauzta, lai tajā izvietotu venēciešu – gotiskajā stilā veidoto Viterbo pāvesta pils ēkas priekšējās daļas kopiju.

Nelielā lauku mājiņa, kas bija būvēta uz necilas pils pamatiem, pārtapa par 2500 m2 lielu, krāšņu pili, kas sastāv no 122 istabām (mūsdienās apskatei pieejamas ir apmēram 30 no tām) un kurā tika organizēti dažādi muzikāli un kultūras vakari.

Pils dārzs, kas sastāv no apmēram 8 ha lielas platības un kurā aug dažādi eksotiski augi, tiek uzskatīts par vienu no skaistākajiem visā Dienvidsicīlijā. Tajā ir izvietots arī neoklasicisma stilā veidots templis, kafijas namiņš, strūklakas, akmens labirints, kā arī atsevišķas alas.

P.S. Pils pakājē atrodas vairāki restorāni, kas piedāvā nogaršot lieliskus vietējos ēdienus.

Vienā no senajām ēkām atrodas arī siera darītava, kur ne klātienē var redzēt kā top dažādi vietējie sieri, bet arī tos nogaršot un iegādāties. tIesaku!

01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo:


16/04/2011

Noto

Noto

Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) – tā ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 Km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), Ibleju kalnu pamatnē (Ibleju kalni tiek uzskatīti par izdzisušiem vulkāniem un to augstums sastāda apmēram 985 m) un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli.

Vēsture: sikāni (Sicīlijas pamatiedzīvotāji) šajā teritorijā ir dzīvojuši jau Bronzas laikmetā 18. – 15. gs.p.m.ē. un ir pārstāvējuši Kastelučo (Castelluccio) kultūru. Tā esot bijusi izplatīta Sicīlijas DA un A un to raksturo attīstīta zemkopība (vīnogu, olīvu, graudaugu audzēšana), aitu un kazu turēšana, kā arī īpatnēji, atšķirīgi keramikas izstrādājumi ar garām un elegantām osīm un sarežģītiem, baltā vai sarkanā krāsā iegravētiem līnijveida zīmējumiem uz dzeltena vai sarkana trauka pamatfona (arheoloģiskie atradumi ir apskatāmi Sirakūzu arheoloģiskajā muzejā). Būtisku informāciju sniedz arī bronzas senlietas apmetņu vietās un kapličās, kā arī Kastelučo katakombas dabīgās vai izdobtās kalnu alās un to noslēgšanai izmantotās plāksnes.

Senatnē sikāni esot dzīvojuši Mendola (Aguglia) pakalna nogāzē, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsdienu Palazzolo. Ierodoties grieķu kolonistiem (apm. 7. gs.p.m.ē.) un saskatot kara draudus, sikānu karalis (Ducezio) nolēma pilsētu pārcelt uz drošāku vietu. Apmēram 5. gs.p.m.ē. Alveriju kalnos, kurus apjož dziļas aizas, tika nodibināta senā Noto pilsēta. Grieķu valdīšanas laikā pilsēta saglabāja noteiktu pastāvību, eksistēja naudas monētas, tika izgreznotas ēkas un galu galā pieņemta modernā hellēnistiskā grieķu kultūra. Tālāk sekoja Romas impērijas periods, kura laikā Noto tika piešķirts Taormīnai un Mesīnai līdzvērtīgs statuss. Pēc bizantiešu perioda (535. – 555. g.) sekoja arābu valdīšanas periods (864/903. g.) un pilsētas atdzimšana. Lai gan arābi nebija iecietīgi pret citu reliģiju (pilsētā tika radītas daudzas mošejas), tomēr tie deva milzīgu ieguldīju lauksaimniecības un tirdzniecības attīstībā (citrusaugļi, pistācijas, mespils augļi, rīsi, baklažāni, zīds, u.c.), turklāt, šajā laikā Noto pilsēta tika atzīta par vienu no trīs Sicīlijas reģionu administratīvajiem centriem. Noto bija pēdējā pilsēta, kuru 1091. gadā iekaroja normāņi. Tālāk pārmaiņus valdīja franči un spāņi, turpinājās straujā pilsētas attīstība un uzplaukums – tika celtas skaistas baznīcas un iespaidīgas pilis, spāņu valdīšanas laikā pilsēta bija viena no Sicīlijas Karalistes pirmajām pilsētām ar daudzām ekonomiskajām aktivitātēm, piem., ādas apstrādi, tekstilrūpniecību, virvju vērpšanu, u.c., dzīvoja ļoti talantīgi mākslinieki, rakstnieki un zinātnieki (Giovanni Aurispa, Antonio Cassarino, Antonio Corsetto, Andrea Barbazio, Matteo Carnalivari)……  Līdz to visu negaidīti pārtrauca 1693. gada 11.janvāra zemestrīce, kas pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.

18. gadsimta sākumā apmēram 10 Km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, tika radīta pozitīva vide, lai darbus uzsāktu pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu (holandiešu militārais inženieris Carlos de Grunenbergh, matemātiķis Giovanni Battista Landolina, miltārais arhitekts Giuseppe Formenti, arhitekti Rosario Gagliardi, Paolo Labisi, Vincenzo Sinatra, Antonio Mazz). Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs  – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta – ar 17. / 18. gadsimtam raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Turklāt, pilsēta ir būvēta astoņstūra formas veidā. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi  – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi.   

19. gadsimta sākumā Noto zaudēja savu Noto ielejas centra statusu (to pārņēma Sirakūzas), taču saglabāja provinces centra statusu, kurā, turklāt, 1844. gadā atradās arī bīskapija. 1861. gadā Noto tika pievienota Itālijas Karalistei (Dž.Garibaldi) un bija provinces galvaspilsēta līdz 1865. gadam, kad šo statusu pārņēma Sirakūzas. 1870. gadā Noto tika uzcelta teātra ēka, 1880. gadā izveidots dzelzceļš, taču pēc II Pasaules kara sākās masveida migrācija uz Ziemeļitālijas reģioniem, Vāciju, Franciju, Beļģiju, Argentīnu, ASV un Kanādu. Mūsdienās, pateicoties tūrisma attīstībai, ir sākusies ekonomiskā aktivitāte.

Apskates objekti:

Arheoloģiskie objekti:

  • Noto Antica – senās Noto pilsētas drupas;
  • Nekropole Castelluccio – pirmatnējo Sicīlijas iedzīvotāju apbedījumu vieta kalnos (ceturtais periods, 8. – 7. gs.p.m.ē., kuru raksturo 1 – 3 cilvēku apbedīšana vienā kapuvietā). Šeit ir iespējams apskatīties arī ebreju (Grotta del Carciofo) un bizantiešu katakombas (Grotta dalle Cento Bocche);
  • Eloro (Helorus) – senās Helorus pilsētas drupas. Šī tiek uzskatīta par vienu no Sirakūzu iedzīvotāju sākotnējām apmešanās vietām, ko apstiprina grieķu keramikas atradumi, kas datējami ar vēlīnu 8. gs.p.m.ē. Vēlāk šī pilsēta tika pievienota Sirakūzu teritorijai, tika izlaupīta un sekoja tās noriets;
  • Palazzolo Acreide (saukta Akrai) – Sirakūzu iedzīvotāju apmēram 664. g.p.m.ē. izveidota apmešanās vieta, kuru vēlāk apmēram 827. gadā izpostīja arābi;
  • Museo civico – atrodas mūsdienu Noto pilsētas centrā, uz galvenās ielas un tajā ir iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskus objektus, piem., senus grieķu keramikas objektus, statuetes no grieķu svētnīcām, kas veltīti Dēmetras un Kores (jeb otrajā vārdā Persefones, jeb Dēmetras meitas) dievībām.

Mūsdienu Noto pilsētā vērts apskatīt sekojošus objektus:

  • Corso Vittorio Emanuele – galvenā iela, uz kuras atrodas milzum daudz, viena par otru skaistāku baroka arhitekrūras stilā celtu ēku.
  • Porta Reale (1838. g.) – pilsētas austrumos esošie vārti;
  • Piazza Municipio – pilsētas galvenais laukums, kurā atrodas Doma katedrāle (Duomo, 1693. – 1770. g.) un blakus viena otrai daudzas citas ievērojamas ēkas, piem., Chiesa di San Francesco (1704-1745), Chiesa di San Carlo, Palazzo Nicolaci (1739. g.), Palazzo Vescovile (bīskapa ēka), Palazzo Landolina di Sant’Alfano, Palazzo Alfano, Palazzo Villadorta (fantastiski izkalti dzelzs balkoniņi, fantastiskas nimfu, lauvu, briesmoņu un citu mīstisku zvēru statujas);
  • Palazzo Ducezio (1746. g.) – pilsētas rātsnams, celts neoklasicisma stilā (Vincenzo Sinatra), Antonio Mazza freskas;
  • Piazza XVI Maggio – galvenās ielas galā esošs laukums, kurā atrodas baznīcas: San Domenico (1727. g.), Villetta di Ercole (maza villa ar strūklaku un Herkulesa statuju), Vittorio Emmanuele Theater (1842. g.);
  • milzum daudz baznīcu un reliģisko ēku;
  • Noto Marina – pludmales daļa.

NotoNoto2Noto_La portaNoto_Strade (1)Noto_Strade (3)Noto1Noto_Strade (4)Noto_Strade (2)

* Maija mēneša trešajā svētdienā Noto pilsētā tiek organizēti svētki, saukti Infiorata. Šo svētku laikā pilsētas ielas, laukumi un pagalmi ir noklāti ar ziediem, veidojot dažādus attēlus.