Posts tagged ‘arheoloģiskais muzejs’

22/09/2011

Marsala

Marsala ir Trapāni zonā starp Trapāni un Madzara del Vallo (itāļu val.: Mazara del Vallo) esoša pilsēta, piektā lielākā Sicīlijas pilsēta (2010. gada nogalē tajā dzīvoja apmēram 83 tūkstoši cilvēku). Kopš 18. gadsimta visā pasaulē pazīstama ar saviem vīna dārziem, vīna darītavām un tās slavenāko produktu – Marsalas vīnu, taču pagātnē tā bija ļoti ietekmīga pilsēta, jo tajā atradās lielākā Sicīlijas osta. Tajā laikā noteicošās nozares bija zivkopība (īpaši tunča nozveja) un tirdzniecība.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 397. g.p.m.ē. dibināja feniķieši, kas, ciešot sakāvi no Sirakūzu tirāna Dionīsa I puses, bija spiesti bēgt no Motijas salas (itāļu val.: Motya, Mozia), kuru tie apdzīvoja jau 8. gs.p.m.ē. Savu patvērumu feniķieši atrada šajā zemesraga teritorijā, kur izveidoja pilsētu ar nosaukumu Lilybaeum. Vēlāk šī pilsēta kļuva par feniķiešu svarīgāko un ietekmīgāko pilsētu visā Sicīlijā.

Kartāgiešu valdīšanas laikā tā kļuva par svarīgu militāro centru, kuru aizsargāja milzīgs mūris. Tālāk sekoja romiešu, vandāļu un bizantiešu valdīšanas laiks. Jāatzīmē, ka romiešu valdīšanas laikā, esot vienai no romiešu provincēm un tajā atrodoties svarīgākajai ostai visā Sicīlijā, pilsētā valdīja labklājības laiki (svarīgākā nozare – tirdzniecība).

8. gadsimtā pilsētu iekaroja arābi un tā tika pārdēvēta par „Marsa Allah” (Dieva osta). Viduslaikos turpinājās pilsētas uzplaukums, jo tā bija svarīgs tirdzniecības centrs.

1071. gadā to iekaroja normaņi un sākās piļu, baznīcu un klosteru celtniecība.  

12. un 13. gadsimts iezīmējas ar to, ka pilsētas galvenās ekonomiskās intereses pārvirzījās no jūras uz sauszemes teritoriju, tā kļuva par svarīgu lauksaimniecības centru, kur, pateicoties andževiniem (frančiem), tika attīstītas graudaugu kultūras.

13. gadsimta beigās pie varas nāk spāņi, aragonieši, un šis izrādās smagākais periods pilsētas vēsturē. 1500.-tajos gados pilsētas teritorijā sākas sāls rezervuāru izveide, savukārt, vīnkopības nozare tiek atstāta novārtā līdz pat 18. gadsimtam. 1575. gadā spānis Čarlzs V ziedo pilsētas galveno dārgumu – ziemeļaustrumos esošo milzīgo ostu – pilsētas aizsardzībai pret pirātu uzbrukumiem. Pilsēta netiek iekarota, taču tiek sagrauta osta un no šī brīža sākas Marsalas lejupslīde. Pilsētas centrs, kuru joprojām apņem spēcīgais mūris, turpina būt par svarīgu militāro un stratēģisko centru.

1773. gadā notiek pavērsiena punkts, jo pilsētā ierodas bagātais angļu uzņēmējs Džons Vūdhaus (John Woodhouse) un izveido pirmo mūsdienās visā pasaulē pazīstamā Marsalas vīna darītavu. Sākas pilsētas augšupeja, ekonomiskā attīstība. 1833. gadā tiek izveidota pirmā Marsalas vīna darītava, kuru pārvalda itālis Vinčenzo Florio (Vincenzo Florio).

1860. gada 11. maijā Marsalas pilsētā ierodas Džuzepes Garibaldi (Giuseppe Garibaldi) ekspedīcija, lai uzsāktu Itālijas Karalistes apvienošanās misiju.

II Pasaules kara laikā pilsēta smagi cieta uzlidojumu laikā, tāpēc daudzi arheoloģiskie pieminekļi un vēsturiskās ēkas līdz mūsdienām nav saglabājušies. Galvenās ekonomikas nozares – vīnkopība (50%), tirdzniecība, u.c.

Apskates objekti:

  • Doma baznīca jeb katedrāle (1628.g.), veltīta Sv.Tomasam, ir celta normaņu laikā un vairakkārt pārveidota līdz 18. gadsimtam, kad tā tika pārbūvēta ar lielu šarmu, bet tā arī palika nepabeigta. Būtiski cietusi II Pasaules kara laikā, tā tika atjaunota un fasāde, no kuras iepriekš eksistēja tikai apakšējā daļa, beidzot tika pabeigta. Baznīcas iekšā atrodas vairāki Gadžini un viņa skolas darbi, bet patiesie tās dārgumi ir astoņi lieli 16 – 17 gadsimta flāmu skolas gobelēni, kurus ziedoja arhibīskaps Lombardo (viņš, savukārt, tos saņēma dāvanā no Spānijas Filipa II). To izmērs ir 4×4 m un tie sastāv no daudziem ziedu, augļu un alegorijas elementiem, atspoguļo ainas no Titus I kara pret jūdiem;
  • Sv.Pētera baznīca un klosteris (Chiesa e convento di St.Pietro) (1590 – 1604);
  • Purgatorija baznīca (Chiesa del purgatorio) (1569) un daudzas citas vēsturiskas ēkas vecpilsētas centrā;
  • karmīnu klosteris (16. gadsimts) (itāļu val.: Convento del Carmine „pinacoteca comunale”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.pinacotecamarsala.it
  • zemnieku tradīciju un mākslas muzejs (itāļu val.: Museo Mirabile „Delle tradizioni ed arti contadine”). Papildus informācija ir pieejama šeit: www.museomirabilemarsala.it
  • Baļjo Anzelmi arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Baglio Anselmi) atrodas piekrastes teritorijā un tajā iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskos atradumus no pūniešu laikiem (t.sk. lagūnā atrasto pūniešu kuģi), kad tie dzīvoja Motijas saliņā un Lilibeo nekropoles;


  • sāls darītavas jeb sāls rezervuāri Marsalas teritorijā, jo īpaši „Ettore un Infersa”, kas ir lielākā sāls darītava Sicīlijā! Papildus informācija par sāls rezervuāriem ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/09/20/saline/;

  • lagūnas saliņu apskate, tai skaitā Motijas saliņas.
  • vīna darītavu apmeklēšana.

Jānogaršo:

  • dažādos veidos gatavots tuncis;
  • kus kus ar zivīm (itāļu val.: cous cous di pesce), kas tiek pasniegts kopā ar zivs buljonu. Sastāvdaļas: sīpoli, ķiploki, pētersīļi, asie pipari, tuncis;
  • marinētas siļķes un sarkano apelsīnu salāti (itāļu val.: Insalata di aringhe e arance). Sastāvdaļas: sarkanie apelsīni, marinēta siļķe, sīpoli, pētersīļi, sāls, pipari, olīvu eļļa;
  • le panelle – no turku zirņu miltiem gatavots izstrādājums, kas tiek vārīts eļļā;
  • marcipāna izstrādājumi;
  • Marsalas vīns.


Noderīgi:

  • Marsalas pilsētas karte:


18/05/2011

Agridžento (Agrigento)

Agrigento_Valle dei templi

Agridžento (itāļu val.: Agrigento) ir Sicīlijas dienvidu piekrastē esoša pilsēta, senās Grieķijas laikā pazīstama ar nosaukumu Akragas (grieķu val.: Acragas, latīņu val. Agrigentum, arābu val.: Gergent, sicīliešu dialektā: Girgenti), viena no bagātākajām un plaukstošākajām Magna Grecia pilsētām senās Grieķijas ziedu laikos, savukārt, mūsdienās – viena no nabadzīgākajām pilsētām ne tikai Itālijā, bet arī Sicīlijā (bezdarbs, organizētā noziedzība, narkotikas, u.c.). 2010. gadā vidējais bezdarba līmenis bija 19.2 %, kas ir apmēram 3x vairāk nekā valstī vidēji.

Mūsdienu Agridžento (modernā) pilsēta atrodas uz neliela pakalna un tajā dzīvo apmēram 60 000 iedzīvotāju, savukārt, senā Agridžento pilsēta un mūsdienu vislielākā vērtība, galvenais tūristu apskates objekts ir šīs pakalnes ielejā esošie tempļi (saukta: Tempļu ieleja, itāļu val.: Valle dei Templi) – 6. un 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā celti tempļi, kas ir vieni no lielākajiem un vislabāk saglabājušajiem seno grieķu veidojumiem ārpus pašas Grieķijas. Kopš 1997. gada tie ir iekļauti UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā.

Vēsture: tiek uzskatīts, ka pilsētu 582. – 580. g.p.m.ē. ir dibinājuši no netālu esošās Dželas pilsētas (itāļu val.: Gela) ieradušies grieķu kolonisti, kuri to nosauca par Akraga. Gadsimta laikā tā kļuva par bagātāko un diženāko pilsētu, kurā bija ļoti attīstīta māksla un kultūra. Šajā laikā tika uzcelti slavenie tempļi.

Traģisks pilsētai izrādījās 406. g.p.m.ē., kad to sagrāva un izpostīja kartāgieši. Neskatoties uz to, ka tā tika atjaunota 340. g.p.m.ē., tā vairs nespēja atgūt savu iepriekšējo statusu. Šajā pilsētas atjaunošanas laikā tika uzbūvēts hellēnistiskais (grieķu) rajons, simbolizējot grieķu kultūras atdzimšanu pilsētā.

210. g.p.m.ē. pie varas nāca romieši, kas Akragas pilsētu pārdēvēja par Agrigentum (sarunas vēl ilgu laiku turpināja noritēt grieķu valodā). Pilsētā iestājās salīdzinoši labi laiki un pēc Jūlija Cēzara nāves 44. g.p.m.ē. tās iedzīvotāji pat saņēma Romas pilsonību. Pēc Romas Impērijas krišanas pilsētā iestājās lejupslīde (ostrogotu, bizantiešu laiks), noteiktu krāšņumu tā spēja atgūt tikai arābu un normāņu valdīšanas laikos. 9. gadsimtā, kad pilsētu iekaroja arābi, viņi konstatēja, ka tā ir praktiski sagrauta, tāpēc, ņemot vērā, pilsētas izveides resursus, arābi jaunās pilsētas celtniecību uzsāka uz neliela pakalna (mūsdienu Agridžento pilsēta) un pilsētu pārdēvēja par Gergent (šāds pilsētas nosaukums pastāvēja līdz pat 1927. gadam, kad Benito Musolīni par oficiālo pilsētas nosaukumu apstiprināja latīņu vārda itālisko versiju).

1087. gadā pilsētu iekaroja normāņi. Sākās daudzu baznīcu (pilsētā tika izvietota bīskapija) un pilsētas nocietinājuma celtniecība, uzplauka kristiešu māksla un kultūra. 14. – 15. un 17. – 18. gadsimtos tika uzbūvēts īpaši daudz ēku un pieminekļu, turklāt, 18. gadsimtā valdīja baroka stils, kas ir redzams gandrīz katrā ēkā. Nākamajos gados pilsēta cieta burbonu valdīšanas laikā (18. gadsimta beigas – 19. gadsimta sākums), līdz 1860. gadā Sicīlija tika pievienota Itālijas Karalistei. Jāatzīmē, ka 20. gadsimtā raksturīgā haotiskā celtniecība būtiski apdraud senās Agridžento pilsētas viengabalainību.

Apskates objekti mūsdienu Agridžento pilsētā, kura atrodas uz neliela pakalna:

Mūsdienu Agridžento pilsēta, kuru 9. gadsimtā izveidoja arābi, atrodas uz neliela pakalna un pilnībā atspoguļo arābu pilsētizveides pamatprincipus – tā sastāv no daudzām labirintveida ieliņām, kurām pa vidu atrodas skaisti pagalmi un parki, neskaitāmas baznīcas.

  • Sv. Gerlando katedrāle (itāļu valodā: Cattedrale di San Gerlando), celta 1096. – 1102. gadā, ir ieguvusi tās bīskapa, kurš cēla baznīcu un vēlāk kļuva par pilsētas aizbildni nosaukumu. Tā ir 100 x 40 m liela gotiskā – normāņu stilā veidota ēka, kas atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā uz nelielas klints nogāzes. Gadsimtu laikā tā ir piedzīvojusi daudzas pārmaiņas, tāpēc mūsdienās atspoguļo dažādu stilu sajaukumu (arābu stilā ir veidots pulkstens tornis, renesanses stilā – fasāde un zvans, baroka stilā – prezbiterija un baznīcas vidus daļas dekorācijas). Tās sākotnējais izskats ir saglabājies tikai labās puses brīnišķīgajos logos. Uz baznīcu ved kāpnes. Baznīcas ēka sastāv no brīnišķīga nepabeigta 15. gadsimta zvanu torņa, kuru veido gotiskā – katalāniešu stilā veidoti logi un vēls viens logs ar balkonu, kuram pāri slienas arka. Iekštelpas ir veidotas katoļu krusta veidā. Trīs ejas nodala noapaļotas arkas, kuras balstās uz astoņstūra formas veida balstiem. Baznīcā ir brīnišķīgi un bagātīgi krāsoti koka griesti, kuru centrā ir attēlots Čarlza V divgalvu ērglis. Baznīcā ir bagātīgas un krāšņas freskas. Ēkas labajā pusē ir neliela Sv.Gerlando kapela, kurā glabājas 1639. gada relikviju šķirsts. Ēkas kreisajā pusē atrodas De Marinis kapela un labajā apsīdā atrodas 1495. gada marmora veidojums – Madonna un bērns. Baznīcā glabājas daudzi citi ļoti vērtīgi darbi, tai skaitā ļoti slav,enais Phaedra sakrofāgs, kas ir pārsteidzošs un ļoti elegants marmorā veidots romiešu darbs no 3. gs.p.m.ē. Tajā pašā laukumā pretī baznīcai atrodas Bīskapa garīgais seminārs, kuru 1574. gadā nodibināja Narullo (pabeigts – 1611. g.). Tajā iekšā atrodas ļoti skaists dārzs ar portiku un divu rindu lodžijām.

  • Svētā Gara klosteris un baznīca (itāļu val.: Abbazia/ Monastero e Chiesa di Santo Spirito) ir 13. gadsimtā veidots ēku komplekss, kurš sastāv no baznīcas un cisterciešu mūku klostera. Mūsdienās tas ir viens no svarīgākajiem viduslaiku pieminekļiem Agridžento pilsētā. Ieeja tajā notiek pa milzīgiem vārtiem Kjaramontes jeb gotiski normāniskā stilā (tiek uzskatīts, ka, iespējams, ar liela ziedojuma palīdzību Federiko Kjaramontes sieva lika pamatus šī klostera kompleksa izveidei; Kjaramontes ģimene bija viena no ietekmīgākajām ģimenēm Sicīlijā šajā laikā), kuriem pāri slienas baroka stilā veidotas bagātīgas rozes. Izejot cauri šiem vārtiem un koridora veida ejai, sanāk ieiet klostera pagalmā un dārzā. Izmantojot divus materiālus – kaļķakmeni un smilšakmeni, ir panākts skaists divu krāsu toņu efekts. Iekstelpas ir veidotas 18. gadsimta baroka stilā. Klostera ēka sastāv no diviem stāviem, kur pirmajā stāvā atrodas kapela, sapulču zāle un ēdamzāle (vienkāršs dizains ar skaistām arkām, kuras izvirzās no sienām un balsta griestus), savukārt, otrajā stāvā atrodas guļamtelpas ar ļoti skaistiem koka griestiem no 1758. gada, atspoguļojot Kjaramontes ģimenes ģērboni, 17. gadsimta arkas un virkne nišu, kuras tikušas izmantotas kā sienas skapji (pieliekamie) vai individuālas kapelas. Tāpat arī guļamtelpās atrodas ļoti skaistas viduslaiku freskas. Jāatzīmē, ka 1916. gadā klosteris tika nodots pilsētai ar mērķi saglabāt tā vēsturisko nozīmi un uzturēt to pienācīgā stāvoklī. Mūsdienās šajās telpās atrodas muzejs. Blakus esošais klosteris Badia Grande, celts 1290. gadā, ir taisnstūra formas izskaistināts klosteris, viens no vecākajiem un vislabāk saglabājušajiem Sicīlijā. Satur vairākus gotiskā stilā veidotus vārtus, smailu arku, kurai blakus atrodas restotie logi, vārti, kuri ved uz sapulču zāli. Klosterī apskatāmās freskas ir saglabājušās no 16. un 19. gadsimta.

  • Svētās Marijas baznīca (itāļu val.: Chiesa di Santa Maria dei Greci) atrodas viduslaiku pilsētas senākajā daļā. Celta 12. gadsimtā uz 5. gs.p.m.ē. doriešu stilā veidotā Konkordijas templim līdzīga tempļa pamatiem. Baznīca ir veidota gotiskā stilā, tajā atrodas 3 ejas, Sv.Gerlando katedrālei līdzīgi koka griesti un skaistas 14. gadsimta freskas. Tajā atrodas arī 16. gadsimta koka statuja un marmora sakrofāgs (1570. g.), kurā atrodas dižciltīgo Palermo personu Bartolomeo Caputo un Isabellas Termini mirstīgās atliekas. Baznīcas ziemeļu pusē, ejot pa šauru eju, vēl joprojām atrodas senā doriešu stilā veidotā tempļa kolonnu drupas.


  • Luidži Pirandello māja un muzejs – Luiži Pirandello (itāļu val.: Luigi Pirandello) ir 1934. gada Nobela prēmijas laureāts literatūrā. Dzimis 1867. gadā Agridžento un miris 1936. gadā Romā. Mūsdienās viņa māja ir pārvērsta par muzeju, kur ir iespējams apskatīties ģimenes fotogrāfijas un portretus, teatrālo izrāžu un noveļu manuskriptus;
  • virkne citu baznīcu un ēku.

Daži no apskates objektiem senajā Agridžento pilsētā – Tempļu ielejā:

Agrigento_Valle dei templi_Panorama (1)Agrigento_Valle dei templi_Panorama (2)

  • Herkulesa jeb Hērakla templis (itāļu val.: Tempio di Ercole) – celts 6. gs.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no senākajiem tempļiem. Veltīts leģendārajam Herkulesam, kurš ir Sicīlijas un jo īpaši Agridžento nacionālais varonis. Sākotnēji templis ir bijis 74 x 28 m liels (kopējā platība apmēram 2000 m2) un sastāvējis no 3 pakāpieniem, 3 istabām, 38 kolonnām, taču vēlāk ticis sagrauts zemestrīču laikā. Atjaunošanas darbi ir veikti vairākkārt, piem., 1920.-tajos gados (paceltas 8 kolonnas) un 2000. – 2006. gados;


  • Konkordijas templis (itāļu val.: Tempio della Concordia), celts 440. – 430. g.p.m.ē. un tiek uzskatīts par vienu no vislabāk saglabājušajiem senās grieķu pasaules doriešu stilā veidotajiem tempļiem. Tas izskaidrojams ar to, ka 6. gadsimtā templis ir ticis pārveidots par kristiešu baznīcu un vairākkārt atjaunots. Tas tiek uzskatīts arī par vienu no skaistākajiem formas proporcijas un harmonijas ziņā (4 pakāpieni, četrsstūra forma 20 x 42 m, klasiskā stilā veidotas elegantas un gaisīgas 6 x 13 kolonnas). Tempļa ziemeļu daļā ir paleokristiešu bizantiešu nekropole ar atvērta tipa kapenēm (3. – 6. gs.m.ē.). Tā kā templis atrodas uz neliela pakalna, tad no tā paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Concordia

  • Junones jeb Hēras templis (itāļu val.: Tempio di Giunone o Hera Lacinia), celts apmēram 450. g.p.m.ē. ielejas augstākajā un Collina dei Templi visattālākajā vietā. Veltīts auglības dievietei. Ārēji ļoti līdzinās Konkordijas templim, tikai drusku mazāks (4 pakāpieni, 6 x 13 kolonnas, 3 zāles). 406. g.p.m.ē. templi izpostīja un nodedzināja kartāgieši, savukārt, vēlāk to atjaunoja romieši. Mūsdienās ir saglabājušās 30 no 34 kolonnām, no kurām 16 vēl joprojām satur to kapiteļus. Tempļa austrumu pusē atrodas upurēšanas altāra drupas, kurš ir sastāvējis no 10 pakāpieniem. Tempļa rietumu pusē atrodas Trešie Vārti, to drupas, un tos šķēršojošā brauktuve, kura ir apskatāma arī mūsdienās. No tempļa paveras lielisks skats uz ieleju;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Giunone 

  • Olimpiskā Zeva (Jupitera) templis (itāļu val.: Tempio di Zeus (Giove) Olimpico), celts apmēram 480. g.p.m.ē. un veltīts Zevam, par godu tā uzvarai pār kartāgiešiem. Ja tas būtu bijis pabeigts (406. g.p.m.ē. pilsētā iebruka kartāgieši un templis netika pabeigts), tad būtu bijis lielākais doriešu stilā veidotais templis grieķu un romiešu pasaulēs. Templis tika celts taisnstūra formas veidā (112 x 57 m, kopējā platība apmēram 7000 m2) un ieeju tajā nodrošināja 5 pakāpieni, no kuriem pēdējais bija 2x augstāks nekā iepriekšējie, tādējādi, veidojot noteikta veida podestu. Tempļa galvenās īpatnības bija tā ārējā siena no 7 x 14 doriešu stilā veidotām 57 m augstām kolonnām (atvērta tipa kolonnu vietā) un 38 telamoni – gigantiskas cilvēkveidīgas figūras, kuras atradās starp kolonnām un balstīja ēku. Sienas iekšpusi veidoja taisnstūrveida pīlāri, kuri līdzinājās kolonnām. Templis sastāvēja no 3 telpām, kuras savā starpā bija norobežotas ar 12 pīlāru sienu; bija izmantoti atsevišķi dekoratīvie elementi (skulptūras). Mūsdienās no tempļa ir saglabājušies tikai atsevišķi elementi (saglabājusies vienīgā kolonna ir apskatāma arheoloģiskajā muzejā), jo laika gaitā tas ir bijis gan pamests un izpostīts, gan arī to ir ietekmējuši sliktie laika apstākļi un zemestrīces, kā arī tas ir ticis izmantots par izejmateriāli citu ēku celtniecībā, piem., Empedocle ostas doka celtniecībā 1749. – 1763. gados. Jāatzīmē, ka apmēram 50 m attālumā no tempļa atrodas iespaidīgs upurēšanas altāris, kur vienlaicīgi bija iespējams upurēt pat 100 lopiņus un šajā procesā varēja nolūkoties pat 2000 personas;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio di Zeus (Giove) Olimpico

  • Dioskūru (Kastora un Poluksa) templis (itāļu val.: Tempio dei Dioscuri (Castore e Polluce), celts 5. gs.p.m.ē. milzīgajā sakrālajā zonā ap Olimpiskā Zeva templi (tur atradās daudzas svētnīcas un citi tempļi). Veltīts Zeva un Ledas dvīņiem. Veidots klasiskajā doriešu stilā ar 6 x 13 kolonnām. Bijis vismazākais no šajā sakrālajā zonā esošajiem tempļiem un tik skaists, ka 480. – 460. g.p.m.ē. ticis izmantots par Agridžento pilsētas simbolu. Būtiski cietis kartāgiešu laikā, iespējams ticis atjaunots hellēnistiskajā periodā (tā konstrukcijās vērojami atšķirīgi stili), pilnībā sagrauts nākamajos gadsimtos un daļēji atjaunots 1836. gadā, kad saglabājušās četras kolonnas (no sākotnēji esošajām 34) tika paceltas augšā. Labajā pusē no tempļa ir atradušās svētnīcas, kuras ir bijušas veltītas pazemes dievībām (itāļu val.: Santuario delle Divinita’ Ctonie) – Persefones (Prozerpīnas) un tās mātes Dēmetras (Ceres) svētnīcas. Šeit atrodas sakrālie altāri, kur iespējams tika upurēti lopiņi un vēl viens apaļas formas altārs ar aku tās centrā. Šeit, iespējams, tika svinēts laulāto sieviešu rituāls festivāls, kurš tika veltīts Dēmetrai. Tā kā Kastora un Poluksa tempļa ziemeļu daļā ir bijis pieejams ūdens, tad šeit ir atradušies paši auglīgākie dārzi visā ielejā;

Agrigento_Valle dei templi_Tempio dei Dioscuri

  • Dēmetras templis (itāļu val.: Tempio di Demetra), celts 480. – 470. g.p.m.ē. un veltīts auglības un zemkopības dievietei. Tā ir vienkārša doriešu stilā veidota kaļķakmens ēka (30 x 13 m) bez kolonādēm, satur taisnstūra formas istabu un priekštelpu, kuras priekšā ir divas kolonnas. Griesti dekorēti ar notekcaurulēm, kā dekorējošs elements ir izmantotas lauvas galvas. Uz šī tempļa drupām ir uzcelta Sv.Bjadžio baznīca (Chiesa di San Biagio), lai gan tempļa pamati vēl joprojām daļēji ir saskatāmi baznīcas apsīda aizmugurējā daļā;


  • Vulkāna (Hēfaista) templis (itāļu val.: Tempio di Vulcano (Hephaistos)) ir veltīts uguns dievam. Saskaņā ar leģendu, tā smēde esot atradusies zem vulkāna Etna un tur viņš esot strādājis Ciklopu pavadībā, lai izgatavotu Zevam dažādas nepieciešamas lietas. Mūsdienās no šī tempļa ir saglabājušās tikai drupas;
  • Asklēpija (Eskulāpa) templis (itāļu val.: Tempio di Asclepio (Esculapio)) un Hērona kapavieta – templis ir celts 5. gs.p.m.ē. un veltīts grieķu medicīnas dievam, Apollo dēlam. Tas ir bijis viens no apmeklētākajiem tempļiem, jo ticis uzskatīts, ka tajā var tikt izārstēti slimi cilvēki. Tas ir bijis īpašs arī ar savu atrašanās vietu un nelielo izmēru (20 x 10 m). Savukārt, Hērona kapavieta ir brīnišķīgs doriešu – jonijas arhitektūras piemērs no 3. gs.p.m.ē. Tiek uzskatīts, ka šo pieminekļi esot novietojuši romieši par piemiņu kritušajiem 300 000 karavīriem (Otrais Pūniešu karš).
  • Sv.Nikola pakalns un hellēnistiskais – romiešu rajons atrodas pretī arheoloģiskajam muzejam un agrāk ir bijis ielejas centrs, kur ir dzīvojuši iedzīvotāji (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.). Tas sastāv no četrām paralēlām ielām, virzienā no ziemeļiem uz dienvidiem, mājām un ielām, kuru bruģis vēl joprojām satur to oriģinālās mozaīkas (to elementus). Tāpat arī pastāv liecības, ka pilsēta ir bijusi apgādāta ar ūdeni (akas un ūdens cisternas) un tajā ir bijusi izveidota ūdens noteksistēma;
  • Arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo Archeologico Nazionale) – muzejā atrodas ļoti interesanti objekti un kolekcijas, piemēram, vāzes, pateicības ziedojumi Dieviem, ikdienas priekšmeti, ieroči, statujas un tempļu atsevišķas daļas;
  • Sv.Nikola baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Nicola) atrodas blakus arheoloģiskajam muzejam, pretī hellēnistiskajam – romiešu kvartālam un ir 13. gadsimtā no vulkāniskajiem akmeņiem, kas ņemti no Zeva tempļa drupām, celta ēka. Ieeja tajā notiek caur  skaistiem romiešu stilā veidotiem vārtiem. Otrajā kapelā pa kreisi atrodas romiešu Phaedras un tās padēla Hippolitus sakrofāgs (padēls tika nogalināts pēc pamātes pavēles, jo neatbildēja uz viņas jūtām).

Noderīgi:

  • Agridžento pilsētas karte;

13/05/2011

Taormīna (Taormina)

Taormina

Taormīna (sicīliešu dialektā: Taurmina) ir visgleznainākā un tūristu visapmeklētākā Sicīlijas pilsēta. Tā atrodas apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, uz 204 m augstas klints ar pasakainu skatu uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz par Sirakūzām, turklāt, tās fonā atrodas vulkāns Etna.

Pilsētā dzīvo apmēram 12 000 iedzīvotāju un tā sastāv no divām daļām: pilsētas vēsturiskā centra, kurš atrodas Tauro kalna nogāzē un pludmales daļas (Taormina Mare). Abas šīs daļas savieno gaisa vilcieniņš (itāļu val.: funiculare; 10 min brauciens no Taormina Mare līdz Via Pirandello), taču augšā pa serpentīna ceļiem iespējams uzbraukt arī ar auto. Ieeja pilsētas vēsturiskajā centrā iespējama pa diviem vārtiem – Mesīnas vārtiem (Porta Messina; atrodas pilsētas ziemeļos), ja augšā tiek uzbraukts ar gaisa vilcieniņu vai Katānijas vārtiem (Porta Catania; pilsētas dienvidos), ja augšā tiek uzbraukts ar auto. Abus vārtus savieno pilsētas galvenā iela (Corso Umberto I), kas ir gājēju iela un uz kuras atrodas neskaitāmi veikaliņi, restorāni un kafejnīcas, viesnīcas, muzeji, pagalmi un parki. 

Vēsture: Taormīnas vēsture ir pietiekami sarežģīta. Tās nosaukums laika gaitā ir ticis mainīts vairākkārt. Grieķi šo pilsētu dēvēja par Tauromenion, romieši – Tauromoenium, bizantieši – Tauromoenia vai Tauromoenis, arābi – Tabermin un vēlāk Almoezia, normāņi – Taurominium, aragonieši – Taurominia. Nosaukums ir ticis mainīts arī pēc 16. gadsimta: Tauromenia, Tavormina, līdz beidzot Taormina.

Zināms, ka Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikuli Taormīnā ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās Sicīlijā (735. g.p.m.ē.) un to pirmās kolonijas izveidošanas Džiardini Naksos pilsētā. Taormīna bija mazs ciematiņš kalnos, kuram, bēgot no Sirakūzu tirāna Dionīsa I, 403. g.p.m.ē. pievienojās netālu esošās Džiardini Naksos pilsētiņas iedzīvotāji. Džiardini Naksos pilsētiņā tajā laikā jau bija attīstīta civilizācija, tāpēc Taormīnas pamatiedzīvotāji bija ieguvēji. Taču drīz vien (392.gp.m.ē.) Dionīsa I mantkārīgie algotņi ieņēma arī Taormīnu un daudzi no Naksos aizmukušajiem iedzīvotājiem tika sagūstīti un nodoti verdzībā, vai arī beigu beigās pārdoti Sirakūzām. 358. g.p.m.ē. tiek uzskatīts par Taormīnas dibināšanas gadu, jo tika apspiests Dionīss I un pilsēta ieguva tās nosaukumu Tauromenion. Nākamos 2 gadsimtus pilsētā viens pēc otra turpināja valdīt grieķu tirāni.

Pēc tam Taormīnā valdīja romieši (212. g.p.m.ē.), pilsēta tika pārdēvēta par Tauromoenium. Lai gan tā bija viena no romiešu neskaitāmajām kolonijām Sicīlijā, kurā tika ieviesti un nepārtraukti palielināti nodokļi, tādējādi bremzējot pilsētas ekonomisko attīstību ilgtermiņā, tomēr tā bija īpašāka nekā citas kolonijas. Pilsētai tika piešķirtas noteikta veida privilēģijas. Tā saglabāja noteikta veida neatkarību (sarunas turpināja noritēt grieķu valodā), pilsētā tika uzbūvētas daudzas skaistas ēkas un atpūtas vietas (tā bija konsulu un aristokrātu atvaļinājumu vieta). Taču vienlaikus šiem pozitīvajiem notikumiem noritēja arī ne tik skaistas lietas, piemēram, vergu masveida slepkavības (noslepkavoto vergu asinis, sapildītas tvertnēs, tika izmantotas zušu uzbarošanai), uzdzīve, u.c. Taormīna kļuva par patvēruma vietu tiem vergiem, kuri sacēlās pret Romu, kura vienmēr bija izturējusies pret Taormīnu savādāk, daudz priviliģētākā veidā nekā pret citām savām Sicīlijas kolonijām.

Pēc Romas Impērijas krišanas, pilsētā īsu brīdi valdīja goti, tad bizantieši (476 g.), notika pakāpeniska pievēršanās kristietībai. Taormīna bija Sicīlijas bizantiešugalvaspilsēta, kurā atradās bīskapijas centrs (saglabājās līdz 1082. g.). Pirmais bīskaps bija Pankrācijs no mūsdienu Turcijas teritorijas (Pankrācijs ir Taormīnas aizbildnis).

902. – 906. gadā, pēc vairāku gadu desmitu sīvām cīņām, pilsētu iekaroja arābi (musulmaņi) un tā tika pārdēvēta par Almoezia. Iestājās noteiktas attīstības periods, bija vērojams būtisks progress lauksaimniecības jomā (apelsīni, citroni, apūdeņošanas sistēmas), filozofijā, medicīnā un matemātikā, taču problēmas sagādāja nespēja pieņemt islāmisko dominanci.

1078. gadā varu pārņēma normāņi, ar pāvesta atbalstu tā atkal tika pievērsta kristietībai (katolismam) un atguva savu iepriekšējo nosaukumu. Iestājās pozitīvs periods pilsētas ekonomiskās attīstības, arhitektūras un kultūras dzīvēs.

Švābu valdīšanas laikā īss, bet intensīvas labklājības periods bija tieši Frīdriha II no Hohenštaufenu dinastijas valdīšanas laikā (1198. – 1250. g.). Ņemot vērā to, ka viņam bija sliktas attiecības ar pāvestu, kurš viņu nosauca pat par Antikristu, tad par nākamo Sicīlijas Karali pāvests (pēc tautības būdams francūzis) kronēja savu tautieti – francūzi Čārlzu I (valdīšanas laiks 1266. – 1285. g.). Tāpat kā citas Sicīlijas pilsētas, Taormīna atteicās atzīt jauno karali par monarhu un turpināja atbalstīt švābus. Naids pret frančiem beidzās ar sacelšanos 1281. gadā (“sicīliešu vakars”). Sicīlija pārgāja spāņu varā un atguva savas senās privilēģijas, tika pabeigti daudzi svarīgi celtniecības darbi (izbūvēti ceļi, kas savienoja Mesīnu un Kataniju un ceļo, kas savienoja Taormīnu ar jūru). 1410. gadā Taormīna kļuva par Sicīlijas Parlamenta centru (Palazzo Corvaja ēka). Iestājās stabilitātes un labklājības periods. Spāņu valdīšana ilga līdz pat 1860. gadam, kad notika Itālijas apvienošanās (Sicīlija tika pievienota Itālijai).

19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Taormīna no maza lauksaimnieku un zvejnieku ciematiņa bija pārvērtusies par šarmantu pilsētiņu ar skaistiem veikaliņiem, ģimenes uzņēmuma veida viesnīcām un skaistām ēkām. Pateicoties atsevišķām slavenībām un to atsauksmēm, pilsēta bija iemantojusi pasaules slavu. Daudzas slavenības – aristokrāti, dažādu valstu prezidenti, pasaules slaveni aktieri, rakstnieki un mūziķi centās apmeklēt pilsētu, lai izbaudītu “la dolce vita” (kulminācija tika sasniegta 1970.-tajos gados). Pilsētai tika piedēvēta aristokrātiski bohēmiska aura. Taču viss mainījās, kad 1968. gadā Agridžento zonā (Belice ielejā) notika 6.1 balles spēcīga zemestrīce. Tas daudzos radīja bailes … individuālo un bagāto tūristu kļuva arvien mazāk, tāpēc viesnīcas sāka slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus ar daudzām tūrisma kompānijām uzreiz uz gadu, mainījās gan pilsētas izskats (daudzas pilsētas zaļās zonas tika pārvērstas bruģī), gan arī orientācija no kvalitātes uz kvantitāti. Radās milzīgas viesnīcas, neskaitāmi veikali, kas tirgoja līdzīgas preces, u.c. Tieši tāpēc, ja vien ir iespējams, Taormīnu ir ieteicams doties izzināt un izjust jebkurā mēnesī, izņemot Jūliju un Augustu, kad tūristu ir visvairāk.

Apskates objekti Taormīnas pilsētā un tās teritorijā:

  • Katānijas vārti (itāļu val.: Porta Catania; atrodas pilsētas dienvidos, 1440. g., daļa no pilsētas otrā līmeņa aizsardzības mūra) un galvenā iela – Corso Umberto I ar neskaitāmajiem veikaliņiem;

Taormina_Porta CataniaTaormina_strade (1)Taormina_Negozzi (1)Taormina_Testa di moro

  • Sv.Stefana grāfu pils (itāļu val.: Palazzo Duchi di Santo Stefano) atrodas pie Katānijas vārtiem, ir daļa no tiem. Ēka ir celta 14. gadsimtā īpašajā sicīliešu gotisma stilā ar normāņu un arābu stilu elementiem. Tā ir 3 stāvu celtne, ar brīnišķīgu pamatni, arkas veida galvenajām durvīm un no lavas akmens veidotiem tās rāmjiem, skaistiem logiem, u.c. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Mazzullo fonds (itāļu val.: Fondazione Mazzullo), kurā iespējams apskatīties dažādu sicīliešu mākslinieku darbus;


  • vecais klosteris (itāļu val.: Badia vecchia ) – 14. gadsimtā gotiskā stilā veidota sena abatija jeb klosteris, kas ārēji līdzinās cietoksnim (to vēl vairāk pastiprina mūra izrobojumi ēkas augšējā daļā) un Sv.Stefana grāfu pilij. Mūsdienās šajā ēkā atrodas reģiona arheoloģiskais muzejs, kurā iespējams apskatīties dažādas skulptūras, keramikas izstrādājumus, amfiteātra atradumums, u.c.
  • Doma laukums un Sv. Nikola jeb Doma katedrāle (itāļu val.: Chiesa Madre (S.Nicola); celta 13. gadsimtā uz senas baznīcas drupām, vēlāk 15., 16. un 17. gadsimtos pārtaisīta; ēka ir vienkāršas taisnstūrveida formas ar vienu vienīgu absīda objektu, celta gotiskajā stilā un nedaudz līdzinās cietoksnim; galvenā ieeja tika izveidota renesanses stilā 1636. gadā, divi pārējie vārti ir saglabājušies no 15. un 16. gadsimtiem; baznīcas centrālā daļa sastāv no 3 rumbām; divās blakus ejās atrodas seši mazāki altāri, sešas sarkana marmora kolonas; koka griesti arābu stilā), strūklaka (celta 1635. gadā baroka stilā, sastāv no 3 pakāpieniem, strūklakas centrā atrodas minotaurs, kas ir Taormīnas simbols, stūros – nelielas jūras zirdziņu kolonas, no kurām mūsdienās strādā tikai viena), Palazzo dei Giurati (pilsētas pašvaldības ēka, itāļu val.: celta apmēram 1700. g.), Sv.Dominika baznīca un klosteris (Chiesa e Conventi di San Domenico; kompleksa celtniecība sākās 1347. gadā uz Rosso di Cerami pils drupām; baznīca un galvenais klosteris tika uzcelti 16. gadsimtā, bombardēti 1943. gadā, savukārt, pārējie klosteri un torņi tika uzcelti 18. gadsimtā);

Taormina_Piazza DuomoTaormina_Chiesa Madre

  • Palazzo Ciampoli – aristokrātiska ēka katalāniešu stilā, celta 1412. gadā, ar pagalmu, kuru veido mūra sienas un arkas veida galvenajām durvīm. Ciampoli ir ģimenes uzvārds, kurai piederēja šī ēka līdz to iegādājās Sicīlijas reģions;


  • IX Aprīļa laukums (itāļu val.: Piazza IX Aprile; šāds nosaukums ir tāpēc, ka tālajā 1860. gadā mises laikā baznīcā atskanēja kāda balss, kura pavēstīja, ka Marsalā esot pietauvojies Garibaldi, lai uzsāktu Sicīlijas atbrīvošanu no spāņiem) – Taormīnas vislielākais laukums, kurā atrodas daudzas kafejnīcas un no kura paveras fantastisks skats uz Jonijas jūras piekrasti. Ieeja laukumā sākas ar La Porta di Mezzo (Torre dell’ Orologio), kas ir trešā stiprinājuma siena, uz kuras atrodas tornis ar pulksteni, vārti ir celti apmēram 11. – 12. gadsimtā viduslaiku pilsētas aizsardzības nolūkos. Laukumā atrodas arī Sv.Džuzepes baznīca (Chiesa di S.Giuseppe, celta apmēram 17. gs.) un Sv. Agostīna baznīca (Chiesa di Sant’Agostino, celta apmēram 1448. gadā, klosteris uzbūvēts 1530. gadā, mūsdienās – bibliotēka);

Taormina_Piazza IX AprileTaormina_Piazza IX Aprile

  • Naumachie – otra senākā celtne Taormīnā pēc grieķu – romiešu amfiteātra. Šī iespaidīgā mūra siena, celta 1. gs.p.m.ē., ir apmēram 122 m gara un 5 m augsta un satur vairākas nišas, kurās agrāk atradās dievu statujas. Tiek uzskatīts, ka agrāk šī siena bija apaļas formas un pildīta ar ūdeni, tajā norisinājās ūdens cīņas, tā ir arī romiešu spa drupas;

  • Viktora Emanuēla laukums (Piazza Vittorio Emanuele) un tuvumā esošie objekti: Korvaja pils (itāļu val.: Palazzo Corvaja; sākotnēji šajā vietā arābu valdīšanas laikā (902. – 1079.g .) pilsētas aizsardzības nolūkos tika uzcelts kubveida tornis, kuram vēlāk 15. gadsimtā tika piebūvēta klāt pati pils. 1410. gadā šī bija sicīliešu parlamenta rezidence. Laika gaitā šī ēka ir tikusi vairākkārt pārveidota un restaurēta, tāpēc mūsdienās satur arābu (tornis), normāņu (iekšējās telpas) un gotiskā stila (fasādes logi) elementus. Mūsdienās šajā ēkā atrodas mākslas un folkloras tradīciju sicīliešu muzejs, kurā iespējams apskatīt dažādu amatnieku 16. – 20. gadsimtā veidotos darbus); Romiešu Odeons un Sv.Katrīnas baznīca (itāļu val.: Odeon Romano, Chiesa di Santa Caterina; Odeons romiešu laikā tika izmantots kā mazs teātris muzikāliem un literāliem priekšnesumiem, un iespējams ir celts apmēram 2. gadsimtā no māla ķieģeļiem uz vēl senāka grieķu tempļa drupām, kurš varētu būt ticis veltīts Afrodītei. Vēlāk 17. gadsimtā uz Odeona drupām tika uzcelta Sv.Katrīnas baznīca, kuras aizmugurē vēl joprojām ir apskatāma daļa no Odeona drupām. Baznīcas iekšpusē, tās labajā pusē atrodas 1493. gadā veidotā Sv.Katrīnai veltītā marmora statuja, kura pirms tam atradās mūsdienu Kapucīnu baznīcas vietā. Baznīcas galvenās durvis ir darinātas no rozīga marmora, savukārt, pārējie fasādes elementi no Sirakūzu akmeņiem, 1970.-to gadu atjaunošanas darbu laikā tika atklāts, ka zem baznīcas grīdas atrodas kapenes); 

Taormina_Piazza Vittorio Emanuele

  • grieķu – romiešu amfiteātris (itāļu val.: Teatro Greco – Romano; otrs lielākais grieķu – romiešu teātris Sicīlijā aiz Sirakūzām, tā augstums ir apmēram 20 m un diametrs maksimums 120 m. Lai gan nepastāv tiešas liecības, tomēr tiek uzskatīts, ka visdrīzākais to ir dibinājuši grieķi apmēram 3 – 2. gs.p.m.ē., kad tie ieradās un Džiardini Naksos izveidoja koloniju. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā šis teātris ir ticis pārveidots un paplašināts, tajā ir tikušas organizētas gladiatoru cīņas. Arābu valdīšanas laikā daļēji izpostīts. Mūsdienās tur notiek muzikāli un teatrāli pasākumi ar pasakainu panorāmu uz visu Jonijas jūras piekrasti, Taormīnas pilsētu, t. sk. Kastelmolu);

Taormina_Teatro greco (2)Taormina_Teatro greco (2)

  • Mesīnas Vārti (Posta Messina); Cappuccini; Sv. Pankrācija (Taormīnas aizbildņa) baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Pancrazio; celta apmēram 16. gadsimta vidū uz sena grieķu tempļa drupām, tās iekštelpas ir veidotas no daudzkrāsaina marmora un Taormīnas akmeņiem, atrodas fantastiskas freskas).

The church of San Pancrazio

  • Villa Comunale (publiskais dārzs) – 19. gadsimta beigās šis parks piederēja privātpersonai – dižciltīgai anglietei Florence Trevelyan, kuru, savukārt, saistīja radniecības saites ar Karalieni Viktoriju. Sakarā ar to, ka viņai bija attiecības ar Velsas Princi, viņa tika izsūtīta trimdā, kur apprecējās ar profesoru Salvatore Cacciola un, dzīvojot Taormīnā, izveidoja fantastisku parku. Viņas hobiji bija botānika un ornitoloģija.

  • Taormīnas pilsētas pludmales daļa (Taormina Mare) ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Populārākās pludmales ir Spisone (smalkas smiltis un kristāliski tīrs ūdens), Mazzeo (smalkas smiltis), Recanati (liela smilšu pludmale, ideāli piemērota ģimenēm ar bērniem), Letojanni (apmēram 5 Km attālumā no Taormīnas, rupju smilšu un nelielu oļu pludmale; viena no visvairāk apmeklētākajām pludmalēm), Isola Bella (oļu pludmale ar pasakainu skatu uz mazo saliņu), Džiardini Naksos (Giardini Naxos, gara, dažādas struktūras pludmale, kas sastāv gan no smiltīm, gan arī oļiem) un Mazzaro’ (atrodas tieši pašā Taormīnas apakšā).

  • Isola Bella (sicīliešu dialektā: Isula Bedda) – šo mazo pussaliņu, sauktu par Jonijas jūras pērli, pateicībā par uzticību spāņu valdīšanas režīmam vairāku gadsimtu garumā, 1806.gadā Sicīlijas Karalis Ferdinands I uzdāvināja Taormīnas pilsētai. 1890.gadā to iegādājās privātpersona Ms.Florence Trevelyan (Anglijas karalienes Viktorijas radiniece un Taormīnas mēra un filantropa sieva), kura tur nodarbojās ar retu augu audzēšanu, u.c. 1954.gadā pussaliņu iegādājās brāļi Busurgi, kuri uzbūvēta brīnišķīgu māju un nelielu baseiniņu, kurš bija nomaskēts aiz akmeņiem un augiem. 1984.gadā sala tika pasludināta par aizsargājamu objektu. 1990.gadā tās īpašnieks bankrotēja un pussaliņu pārdeva izsolē. To iegādājās Sicīlijas Reģions. Kopš 1998.gada šī pussaliņa ir atzīta par dabas rezervātu;


Taormina_Isola Bella

Noderīgi:

  • vērts nogaršot granitu:

  • Taormīnas pilsētas karte: