Posts tagged ‘1693. gada zemestrīce’

27/09/2011

Ragūza Ibla (Ragusa Ibla)

Ragūza Ibla (itāļu val.: Ragusa Ibla) ir viena no Noto ielejas pilsētām, kurā atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti. Pilsēta atrodas pašos Sicīlijas dienvidos un ir viena no mūsdienu Ragūzas pilsētas daļām (tās apakšējā jeb zemākā daļa), lai gan pagātnē bija tās vēsturiskās izcelsmes vieta.

Vēsture: 14. gs.p.m.ē. daži no Sicīlijas pamatiedzīvotāju cilts iedzīvotājiem, sikuli, apmetās uz dzīvi uz šī Ibleju uzkalna un izveidoja pilsētu ar nosaukumu Hybla Heraea. Tālāk dažādos posmos pilsētā ir valdījuši grieķi (sākot no 7. gs.p.m.ē., līdz mūsdienām ir saglabājusies grieķu nekropole), romieši (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.), bizantieši (šo 5 gadsimtu laikā pilsēta gandrīz pilnībā tika nocietināta pret iespējamiem barbaru uzbrukumiem), arābi (8. – 13. gs., šis bija labklājības periods gan ekonomiskā, gan sociālajā un kultūras jomās), normaņi (no 1091. g.), švābi, franči un Aragonas spāņi (1282. g.), kas to  pasludināja par grāfisti. Pēc četriem (4) gadiem, apvienojoties ar Modiku, tika izveidota viena – Modikas grāfiste, kuru apmēram gadsimtu pārvaldīja Kjaramontes ģimene (itāļu val.: Chiaramonte). Pilsētā valdīja ievērojamas autonomijas un labklājības laiki, būtiski palielinājās iedzīvotāju skaits, taču pilsētas privilēģijas beidzās tad, kad Kjaramontes ģimenes pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu, jo iedrošinājās nostāties pret Aragonu.

Apmēram 1400. gadā pie varas nāca Kabrēra ģimene (itāļu val.: Cabrera), ko raksturoja vardarbīga un agresīva pārvaldīšanas politika. Nepārtraukti notika nemieri un pret šīs ģimenes locekļiem vērsti dumpji. 1480. gadā Anna Kabrēra (Anna Cabrera) apprecējās ar Aragonas karaliskās ģimenes pēcteci – Federiko Henrikue (Federico Henriquez) un pūrā tika saņemta Modikas grāfiste. Šīs ģimenes pārvaldībā grāfiste atradās līdz 1702. gadam, kad tās pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu par atbalstu un nostāšanos Austrijas Čārlza pusē. Ar šo brīdi beidzās autonomijas laiki pilsētā.

Tāpat kā pārējās Sicīlijas austrumos esošās pilsētas (Katānija, Noto, Modika, Šikli) Ragūza Ibla būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, taču pilsēta spēja ātri atgūties un tika uzcelta praktiski no jauna – vēlīnā sicīliešu baroka stilā. Tā kā iedzīvotāji nespēja vienoties, tad tika celtas divas pilsētas – turīgākie un aristokrātiskākie iedzīvotāji pilsētu cēla citā vietā – aizas virsotnē (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas augšējā daļa, saukta Ragusa Superiore), savukārt, pārējie iedzīvotāji to atjaunoja tās iepriekšējā vietā (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas apakšējā daļa, saukta Ragusa Ibla) uz 385 – 440 m.v.j.l. augstas kalnu grēdas aizas pakājē

Kopš 1713. gada pilsētā pārmaiņus ir valdījuši savojieši, austrieši un burboni līdz 1816. gadā, apvienojoties ar Neapoli, tika izveidota Divu Sicīliju Karaliste.

1865. gadā, pāris gadus pēc Sicīlijas pievienošanas Itālijas Karalistei (1861), Ragūzas pilsētas augšējā un apakšējā daļa tika apzīmētas ar vienu vārdu – Ragūzas pilsēta. Abas pilsētas pastāvēja atšķirti līdz 1926. gadam, kad tās tika apvienotas, lai kļūtu par reģiona centru (līdzšinējās Modikas pilsētas vietā).

Apskates objekti:

Ragūza Ibla atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti (pārējie pieci atrodas Ragūzas pilsētas augšējā jeb jaunākajā daļā).

  • baznīcas:
  • Sv.Džordžio doma baznīca (1744 – 1775) (itāļu val.: Duomo di San Giorgio) atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved apmēram 200 pakāpieni. Baznīcu 1738. gadā projektēja slavenais sicīliešu arhitekts Rosario Gagliardi. Parīzes panteonam līdzīgais neoklasicisma stilā veidotais iespaidīgais kupols tika realizēts 1820. gadā;

  • Chiesa di Santa Maria dell’Itria – šī sākotnēji 14. gadsimtā celtā baznīca gandrīz pilnībā tika sagrauta 1693. gada zemestrīces laikā. Vēlāk tā tika atjaunota un paplašināta. Ļoti interesanta ir baznīcas iekšpuse ar pieciem (5) altāriem, kurus bagātīgi rotā grebtas skuptūras un ziedu vītenes. Skaists ir arī baznīcas kupols (zilā krāsā);


  • Chiesa di San Filippo Neri (1622) – šī baznīca ir celta pāris gadus pēc Filippo Neri iesvētīšanas un praktiski netika skarta zemestrīces laikā. 18. gadsimta otrajā pusē tā tika atjaunota, sānos izveidojot plašus logus un atjaunojot senos koka griestus;
  • Chiesa di Santa Maria dei Miracoli – baznīca tika uzcelta pēc tam, kad 17. gadsimtā daži Ragūzas pilsētas iedzīvotāji atrada Madonnas ar bērnu senu attēlu. Šis atradums nekavējoties tika interpretēts kā brīnums, tāpēc tika nolemts tam par godu celt baznīcu;
  • Chiesa di San Giuseppe (1756 – 1796) – baznīca ir celta pēc benediktiešu mūķeņu pieprasījuma.  Tās fasāde ir ievērības cienīga ar dažādu svēto statujām, savukārt, iekšpuse – ar iespaidīgām melnkoka dekorācijām, mozaīkām, majoliku;


  • Chiesa di Santa Maria del Gesù – baznīcu un klosteri uzsāka celt 1639. gadā no pamestās Ragūzas pils materiāliem. Atšķirībā no klostera, zemestrīces laikā bojātā baznīca pilnībā tika atjaunota 1700. gadā. Tā ir 21m augsta 4 stāvu ēka;
  • Chiesa di San Francesco all’Immacolata – 13. gadsimtā celtā baznīca daļēji tika sagrauta zemestrīces laikā, saglabājušies elementi, piem., galvenie vārti un zvanu torņa pamats, tika izmantoti atjaunotajā baznīcas ēkā 1711. gadā;
  • Chiesa del Purgatorio – baznīcu pārtrauca celt īsi pirms 1693. gada zemestrīces un brīnumainā kārtā zemestrīces laikā tā necieta. Atjaunošanas darbi tika veikti 18. gadsimtā.
  • ēkas:
  • Palazzo della Cancelleria (13. gs.) – šo 13. gadsimtā celto ēku savā laikā iegādājās pilsējas dome un tajā atradās kanceleja. Ievērojama ir ēkas fasāde, tās balkons un sānu logi;
  • Palazzo la Rocca (1765)  – ēka ir celta pēc barona La Rocca pasūtījuma kā tā rezidences ēka. Interesanta ir ēkas fasāde, balkonu dekorējumi un galvenajās telpās saglabājušās 18. gadsimta oriģinālās mēbeles;


  • Palazzo Cosentini iespējams apskatīties bagātīgus balkonu dekorējumus abstraktu tēlu, skorpionu, čūsku un citu zvēru veidā;
  • Palazzo Sortino Trono (1778)  – eleganta ēka, kas celta pēc don Ignazio Sortino Trono pasūtījuma uz ģimenei piederošās zemes un zemestrīces izpostīto īpašumu drupām;
  • Palazzo Battaglia (1724) – ēka tika atjaunota 1748. gadā, vēl vairāk akcentējot tās arhitektonisko matestātiskumu. 
  • Ibleju dārzs (itāļu val.: Giardino Ibleo) un pasakainie skati uz pilsētu un ieleju;

  • Ibleju reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo archeologico regionale Ibleo) – iespējams apskatīties dažādus arheoloģiskos atradumus no neolīta laikiem;

Jānogaršo:

  • il caciocavallo ragusano – taisnstūra veida siers, kas gatavots no Modikas šķirnes govs piena. Var tikt pasniegts gan kā uzkoda, gan kā saldais ēdiens, jo svaigā veidā tas ir salds, savukārt, noturēts – pikants. Ragūzas zonā šis siers tiek izmantots ļoti daudzu citu ēdienu pagatavošanā, piem., “cascavaddu all’argintera”, kas ir šī siera šķēle iemērkta sakultā olā un tad cepta eļļā;
  • la scaccia ragusana ir slēgta veida pica (focaccia), kas pildīta ar aromatizētu tomātu mērci un Caciocavallo sieru;
  • i cavatieddi ir svaigi makaroni ar tomātu un cūkgaļas mērci;
  • a stemperata” – gaļa ar mērci, kuras sastāvā ietilpst ķiploki, olīvas, kaperi, burkāni, selērija un piparmētras, pagatavošanas laikā pievienots vīna etiķis;
  • trippa alla moda di Ragusa – dzīvnieku iekšu ēdamā daļa, kas gatavota kopā ar mandelēm, riekstiem un kanēli;
  • il biancomangiare – tas ir uz mandeļu bāzes gatavots deserta ēdiens. Tā sastāvā ietilpst smalki sakapātas mandeles, cukurs, kartupeļu milti, rīvēta citrona miziņa, kanēlis un saldais krējums. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un masa tiek ielieta raksturīgā formā. Kad masa ir sacietējusi, tā tiek izlikta uz šķīvja, kas dekorēts ar piparmētru lapiņām, u.c.

 Scacce ragusane

01/05/2011

Modika (Modica)

Modika (itāļu val.: Modica) ir vēl viena Noto ielejas pilsēta, kura iekļauja UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā kā “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsēta”.

Tā atrodas apmēram 20 Km attālumā no Raguzas (Ragusa) un tajā dzīvo apmēram 55 000 iedzīvotāju. Pilsēta sastāv no divām daļām: Modica Alta (pilsētas augstākā, senākā daļa) atrodas Ibleju kalnu dienvidu daļā, savukārt, Modica Bassa (pilsētas zemākā daļa) atrodas kalnu ielejā, kur agrāk atradās upes Ianni Mauro un Pozzo dei Pruni. Neskaitāmu zemes nogruvumu dēļ 20.gadsimta sākumā upes izzuda un to vietā tagad atrodas galvenā iela Corso Umberto I un pilsētas vēsturiskais centrs. Pilsētas augstāko un zemāko daļu savieno 137 m augsts tilts (Ponte Guerrieri). Jāatzīmē, ka vietējie iedzīvotāji vienmēr ir dievbijīgi izturējušies pret šīm ilggadīgajām upēm, jo to avoti nozīmēja nodrošinājumu (piem., Fontana Grande nodrošināja ūdeni līdz pat 16. – 19. gadsimtam, turklāt Mothukanus upes krastos atradās apmēram 20 ūdensdzirnavas. Pēc tam radās rūpnieciskās dzirnavas un avota ūdens tika novirzīts uz kopējo pilsētas ūdens tīklu. Līdz pat 18. gadsimta beigām pāri upēm kopā bija 17 tilti, tāpēc Modika tika atzīta par otru īpatnējāko pilsētu Itālijā aiz Venēcijas).

Vēsture: Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikeli kalnu alās pilsētā “Motyca” ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās un kolonizācijas apmēram 700 g.p.m.ē. (uz atrastajām grieķu monētām esot bijis rakstīts pilsētas nosaukums – “Motayon”). Pastāv daudzas un dažādas versijas saistībā ar pilsētas vārda izcelsmi un nozīmi, taču visreālistiskā no tām (to apstiprina arvien vairāk faktu) apgalvo, ka nosaukuma izcelsme ir saistāma ar ziemeļitāļu (ligūriešu) ierašanos Sicīlijā un vārdu “motic” (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs). Tas lieliski saskan arī ar leģendu, ka pilsētu esot dibinājis mītisks varonis Herkules (vīrišķīgs, spēcīgs, drosmīgs) un pilsētas nosaukumu arābu valodā (“mohac” – spēcīga pils). Tādējādi, tiek pieņemts, ka “motuca” varētu nozīmēt “spēcīga pilsēta”.

Par romiešu valdīšanas laiku ir zināms, ka pilsētas iedzīvotāji tika aplikti ar 10% nodokļiem (città decumana). Tālāk 845. gadā ieradās arābi un iekaroja Mudiqah pili, pilsēta mainīja tās nosaukumu “Motica”, “Motuca” un “Mohac”. Sākot ar 11. gadsimtu, kad pilsētā valdīja normāņi, pilsēta kļuva par ievērojamu reģiona centru, grāfisti (leitnants Gualtieri bija pirmais grāfs), izveidojās pilsētas aizbildņa Sv. Džordža kults (Rodžera no Hautevilles valdīšanas laikā 1095. – 1154. g.). Arī Aragonas spāņu valdīšanas laikā (13. – 17. gs.) pilsētā valdīja īpaša labklājība, īpaši veiksmīgi to vadīja Mosca, Chiaramonte un Cabrera dinastiju pārstāvji, kas bija feodālisma periodam raksturīgi vietējās varas pārstāvji. Grāfistes teritorijā ietilpa Modica, Scicli, Ragusa, Comiso, Ispica Camarina, Chiaramonte, Monte Rosso, Giarratana, Odagrillo, Pozzallo, Marsa un Murri, 1366. gadā tika pievienotas Malta, Gozo un Gomino, 1374. gadā – Caccamo, Girgenti, Bivona, Naro, Delia, Mussumeli, Gibillina un Favara un 1375. gadā Castronuovo, Misilmeri, Muscari, Guastanello.

Grāfistes ietekmīgums mazinājās Henriquez, Alvarez (18. gs.) un Fits – Stuart (18. – 19.gs. sākums) dinastiju valdīšanas laikā un grāfistes loma tika samazināta līdz tās formālam nosaukumam. Kopumā ņemot, grāfistes ietekme pastāvēja 7 gadsimtus, gandrīz pilnībā visā spāņu valdīšanas laikā, atstājot būtisku ietekmi uz valodu (dialektu), gastronomiskajām tradīcijām, arhitektūru, u.c. Viennozīmīgi, ļoti traģisks brīdis pilsētas vēsturē bija 1693. gada zemestrīce, kas iznīcināja praktiski visu pilsētu un 18. gadsimta pirmajā pusē to nācās celt no jauna valdošajā sicīliešu baroka stilā. Traģisko zemestrīci pārdzīvoja un par senās pilsētas eksistenci liecina pavisam nedaudzas ēkas, piem., karmelītu baznīcas galvenā ieeja gotiskā stilā (Chiesa del Carmine), Santa Maria del Gesù baznīcas drupas (16. gs.), sakramenta kapela Sv.Marijas no Betlemes baznīcā (Cappella del Sacramento Chiesa di Santa Maria di Betlemme, 15. gs.), nesen atklātā kalnu grēdā vēlīnā bizantiešu stilā veidotā baznīca San Niccolò Inferiore (12. gs.), kurā atrodas ievērojamas 700. – 1500. gadu dekorācijas.

Līdz ar Itālijas apvienošanos un Sicīlijas pievienošanos Itālijas Karalistei (1861. g.), Modika zaudēja savu reģiona statusu un to pārņēma Raguza (Ragusa). Mūsdienās Modikas pilsēta ir vēl vairāk paplašinājusies un tās zonas – Modica Sorda, Monserrato, Idria – tiek dēvētas par “jauno” Modiku. Galvenās ekonomiskās aktivitātes Modikas pilsētas teritorijā ir lauksaimniecība (olīves, graudaugi, pākšaugi, liellopi), tirdzniecība (tekstilrūpniecība, mēbeles, sadzīves tehnika, automašīnas, pārtika, u.c.) un tūrisms.

Apskates objekti:

  • divas pilsētas vienā: Modica Alta un Modica Bassa. Modica Alta – pilsētas senākā daļa – atrodas kalnu nogāzē, tās ēkas ir izvietotas cieši viena pie otras un patiesībā ir seno alu paplašinājums. Ir uzskaitītas apmēram 700 alas, kuras agrāk bija apdzīvotas un mūsdienās ir apskatāmas pilnībā vai iebūvētas jaunajās, modernajās ēkās. Vecpilsētas centrā Vignazza zonā lieliskā stāvoklī ir saglabājusies nekropole Quartiriccio, kurā iespējams apskatīties pāris desmitus klintī radītu kapavietu, kuru izcelsme tiek attiecināta uz 2200. g.p.m.ē. Šeit atrodas arī pilsētas augstākais punkts – Sv. Jāņa baznīcas zvanu tornis (Chiesa di San Giovanni Ev.), 449 m.v.j.l. Turklāt, baznīcas atrodas nevis galvenajā laukumā, bet gan uz milzīgām un iespaidīgām kāpnēm. Modica Bassa, pilsētas zemākajā daļā, atrodas zemākais punkts – rātsnams,  296 m.v.j.l.;
  • Modika tiek dēvēta par “100 baznīcu pilsētu”, tāpēc apskates vērtas ir vismaz tās galvenās baznīcas:
      • Sv. Džordžio baznīca (Chiesa di S.Giorgio) – viena no iespaidīgākajām reliģiskajām ēkām Sicīlijā ir celta viduslaiku laikā, izpostīta arābu (845. g.) un atjaunota normāņu valdīšanas (1031 – 1101. g.) laikā. Sagrauta pēc 1613. un 1693. gada zemestrīcēm un atkal atjaunota (grāfs Giovanni Alfonso Henriquez-Cabrera; Sirakūzu arhitekts Rosario Ragliardi (1698 – 1762)). Baznīca, uz kuru ved 250 pakāpienu kāpnes, tika svinīgi atvērta 1738. gadā. Tā ir trīs (3) līmeņu baznīca, kuras augšā atrodas baznīcas zvans, baznīcas iekšā atrodas dubultas sānu ejas, vidū – izliekta niša. Baznīcā ir īpaši sienu gleznojumi, vērtīgi mākslas darbi (Girolamo Aliprandi, 1513, pazīstams kā sicīliešu Raffaello), sudraba altārs, uz grīdas ir atveidots saules pulkstens;

      • Sv. Pētera baznīca (Chiesa di S.Pietro, 14. gs.) atrodas uz galvenās ielas un tā ir veltīta pilsētas zemākās daļas (Modica Bassa) aizbildnim. Celta 14. gadsimtā, atjaunota pēc 1693. gada zemestrīces. Satur elegantas kāpnes ar 12 apustuļu statujām, bazilikā ir 14 pilastri, vērtīgi mākslas darbi (Giovanni Pisano “La Madonna di Trapani”, Paolo Civiletti “Saint Peter and the Paralytic”;

      • Sv. Marijas baznīca (Chiesa di S.Maria del Soccorso, 17. gs.) – celta 1630.gadā, kad pilsētā ieradās jezuīti un dibināja skolas un dažādus palīdzības centrus. Viena no pirmajām pēc 1693. gada zemestrīces atjaunotajām baznīcām.  Tai ir izliekta, pusapaļa fasāde baroka “jezuītu” stilā, divas kolonnas, kuras izvietotas uz augsta pedestāla, divi arbaleta balsti, uz kuriem atrodas vāzes un trauki ar jezuītu emblēmām, pilastri ar korintiešu burtiem, kas veido pāreju starp izliektās daļas centrālo daļu un taisno daļu, sānos ir divas dekorētas nišas;


      • Sv. Marijas no Betlemes baznīca (Chiesa di S.Maria di Betlemme, 15. gs.) atrodas pilsētas zemākajā daļā (Modica Bassa). Celta 15. gs., būtiski cietusi 1693. gada zemestrīces laikā, tomēr ir saglabājušies tās labās ejas galvenie vārti. Kopā baznīcā ir 3 ejas, īpaši griesti, izvietoti daudzi vērtīgi mākslas darbi. Labās ejas aizmugurē ir Sakramenta kapela (Cappella del Sacramento, 16. gs.) ar astoņstūra kupolu, kurš dekorēts ar arabeskām gotiskā stilā (satur arābu, normāņu un katalānu elementus). Kreisajā pusē atrodas brīnišķīgs Jēzus dzimšanas ainas (presepe) atveidojums mālā (terracota; autors Padre Benedetto Papale, 1882). Baznīcā atrodas arī slaveno grāfu Cabreras kapličas.


      • Karmelītu baznīca (Chiesa del Carmine, 13. gs.) – karmelītu klosteris, kas daļēji cieta 1693. gada zemestrīces laikā. Neskarta palikusi oriģinālās ēkas fasādes apakšējā daļa, galvenā eja un rožu logs, savukārt, augšējā daļa tika rekonstruēta baroka stilā. Baznīcā ir viena eja, kuras abās pusēs ir altāri, viens no tiem satur “Annunciation” (skulptūru grupa, 16. gs., Antonio Gagini), otrs  – koka altāru ar reljefu struktūru.


  • skaistas ēkas un pilis, piem., Palazzi signorili, Palazzo de Leva, Palazzo Polara, Palazzo Tomassi Rosso, Palazzo Grimaldi, u.c.;
  • Modikas grāfu pils (Il Castello dei Conti di Modica) – klasisks militārās arhitektūras piemērs, izbijusi grāfu pils, kurā atrodas no 18. gadsimta saglabājies tornis un pulkstenis, kas abi divi simbolizē Modikas pilsētu, arī izbijis cietums, novērošanas tornis, mūra sienas un saules dievam veltīts templis. Ēka būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, pēc tam tika atjaunota un izmantota kā Gubernatora rezidence, satur 3 baznīcas, kas veltītas Jaunavai Marijai, Sv.Kataldo (S.Cataldo) un Sv.Lorenzo;

  • viens no augstākajiem tiltiem Eiropā – Ponte Guerrieri, kas savieno Modica Alta un Modica Bassa (137 m augsts, 550 m garš, būvēts 1963. – 1967.g.);

  • šokolādes muzejs (Museo del cioccolato);

  • baroka vilciens (treno barocco) – lai gan dzelzceļa līnija šajā teritorijā tika izveidota 1891. gadā un sākotnēji tika izmantota kravu un pasažieru pārvadājumiem, tomēr laika gaitās tās nozīme ir mainījusies un mūsdienās kopš 2005. gada tā tiek izmantota tūrisma braucieniem Noto ielejā;
  • pilsēta, kura ir slavena ar saviem gastronomiskajiem šedevriem (papildus informācija par Modikas šokolādi ir pieejama šeit: https://mysicily.wordpress.com/2011/04/18/modikas-sokolade/) un dažādām svētku svinēšanas tradīcijām;
  • lieliskas atpūtas un izklaides iespējas lauku teritorijā un pludmales daļā;
  • Modika ir arī Salvatore Quasimodo (20. gs. rakstnieks un 1959.g. Nobela prēmijas laureāts) un Tommaso Campailla (18.gs. zinātnieks un filozofs) dzimšanas vieta;
  • arheoloģiskais muzejs (Museo Civico Archeologico);
  • Ispikas ala (Cava Ispica) – kalnu klintīs izcirstas mājvietas, kur agrāk dzīvoja Sicīlijas pamatiedzīvotāji un kas tika izmantotas līdz pat 19. gadsimta beigām. Austrumu Sicīlijā visievērojamākās alas, kuras plešas 13 Km garumā un pieder divām pašvaldībām – Modikai (Modica) un Rosolīni (Rosolini);

Jānogaršo: