Posts tagged ‘средневековый город’

17/07/2017

Milaco cietoksnis (Castello di Milazzo)

Milaco ir Sicīlijas ziemeļos esoša Mesīnas zonas trešā lielākā pilsēta (2015.g. – 31.6 tūkst.iedzīv.), kurai jau izsenis bijusi ļoti svarīga politiski – militāra loma (pussala ar ostu un klintī uzbūvētu cietoksni, no kura  pārraudzīt apkārtējo teritoriju). Tieši šeit norisinājušies neskaitāmi vēsturiski svarīgi notikumi.

Līdz mūsdienām saglabājusies un apskatāmā cietokšņa teritorija ir nevis vienkārši cietoksnis, bet gan mūra sienas nocietināta sena pilsēta (antico borgo di Milazzo, “Cittadella fortificata”, Citta’ murata), viena no lielākajām Itālijā un Eiropā. Tās kopējā platība ir 7 ha un tās teritorijā atrodas vairākas celtnes, tāpēc to apskatei jārēķina apmēram 2 stundas.

Vēsture:

Pilsētas teritorija bijusi apdzīvota kopš priekšvēsturiskiem laikiem (4000.g.p.m.ē., nekropole) un šajā laikā veidotos nocietinājumus var uzskatīt par ļoti tāliem mūsdienu cietokšņa idejiskiem priekštečiem.

Līdz ar grieķu ierašanos (8.-7.gs.p.m.ē.) un vēlāk arī romiešu (7.gs.p.m.ē.-5.gs.) un bizantiešu laikā (5.-9.gs.) šādu apdzīvoto vietu skaits palielinājās un tās kļuva arvien nozīmīgākas (grieķu akropole, romiešu – bizantiešu “castrum”; maz saglabājušos liecību), taču tieši arābi (9.-11.gs.) cietokšņa teritorijas augstākajā vietā izveidoja pirmo apdzīvoto zonu un aizsāka celt torni (10.gs., cietokšņa senākā daļa, itāliešu val.: il Mastio). Šis arī tiek uzskatīts par mūsdienu cietokšņa pirmsākumu, vismaz par kuru saglabājušās liecības.

Normāņu – švābu laikā ap torni izvietotā dzīvojamā zona ar plašo un slēgto pagalmu paplašinājās un tika uzcelts virkne jaunu ēku, kas pildīja ne tikai aizsardzības, bet arī administratīvās funkcijas. 13.gadsimtā Federico II tai piešķīra neieņemama nocietinājuma statusu – uz pilsētas galveno daļu veda viena vienīga ieeja (itāliešu val.: portale svevo, 13.gs.), arābu aizsāktais tornis tika iebūvēts un padarīts par daļu no mūra sienas (16.gadsimtā torņa augstums tika samazināts gandrīz līdz mūra sienu augstumam, lai to padarītu mazāk apdraudētu), pagalmā atradās milzīga ūdens tvertne, u.c. Interesanti, ka cietokšņa teritorijas lielākajā zālē – švābu zālē ar milzīgo kamīnu (itāliešu val.: sala del camino, “Sala del Parlamento”) atrodas viens no Eiropā lielākajiem kamīniem un tieši šeit 1295.gadā sanāca pirmais sicīliešu parlaments (Federico D’Aragona).

Tālāk sekojošajā aragoniešu laikā vēl vairāk tika uzlabota cietokšņa – pilsētas aizsardzības sistēma, ap tās galveno daļu izveidojot aragoniešu mūri (15.gs., itāliešu val.: cinta aragonese, Alfonso V d’Aragona) ar pieciem puscilindriskas formas tornīšiem un lūkām šaušanai (Carlo V, 1523.g.). Šis mūris tai piešķīra arvien organizētāku statusu un, pateicoties dzīvošanai piemērotām telpām, noliktavām un ūdens cisternām, tas ļāva būt pašpietiekamai. Interesanti, ka cietokšņa vienā pusē uz mūra sienas atrodas prusaka zīmējums (itāliešu val.: il magico scarabeo, l’occhio di Milazzo)  – dīvains zīmējums, kas visdrīzākais attaino vasaras saulgriežus (normāņu – švābu ezotērisko tradīciju attainojums).

16.gadsimta sākumā apkārt visai cietokšņa teritorijai tika uzcelta spāņu dubultā mūra siena ar bastioniem (16.-18.gs., itāliešu val.: cinta spagnola, bastione S.Maria, bastione delle Isole). Starp mūra sienām esošā eja (galleria di contromina) nodrošināja patvērumu un ļāva brīvi pārvietoties uzbrukuma gadījumā. Abās mūra sienās atradās pazemes noliktavas, kas vēlāk pārveidotas par cietuma telpām. Leģendas vēsta, ka kāda britu karavīrā iemīlējusies mūķene tikusi dzīva iemūrēta vienā no bastioniem, savukārt, karavīrs ievietots cietumā, kur miris bada nāvē.

16.gadsimtā pilsēta paplašinājās un palielinājās tās administratīvā loma.

17.-18.gadsimtos tika uzceltas publiskās ēkas (īstenas pilsētas pamatelementi) – Doma baznīca (1608.g.; celta, lai aizvietotu Sv.Marijas baznīcu, kas nojaukta, lai tās vietā uzceltu spāņu dubulto mūra sienu; 13 m liels centrālais kupols) un pilsētas Domes ēka (14.-17.gs., Palazzo dei Giurati, Monastero delle Benedettine), kas vēlāk 17.gadsimtā pievienota Benediktīniešu klosterim (mūķenes to pameta 1801.gadā), līdz visbeidzot pārveidota par pašvaldības un mūsdienās izstāžu telpām.

18.gadsimta sākumā šeit norisinās svarīga cīņa angļiem, frančiem, austriešiem un holandiešiem, no vienas puses, un spāņiem, no otras puses, pēdējiem gūstot uzvaru.

Sekoja arvien izteiktāka apdzīvotās daļas un reliģisko un civilo ēku pamešana, pārceļoties uz piekrastes teritorijā esošo Milaco pilsētas daļu, un no jauna palielinājās cietokša politiski – militārā loma. 19.gadsimta sākumā šeit atradās svarīga britu bāze, kas cīnījās pret Napoleonu un uzņēma no tiem bēgošos borbonus. Tieši uz šo periodu attiecas zem centrālā vaļņa izveidotie britu kapi (cimitero inglese).

1860.gadā pēc Garibaldi uzvaras borboni spiesti atstāt cietokšņa teritoriju.

No 1880. līdz 1959.gadam cietokšņa telpās atradās cietums.

Pēc ilga aizmirstības un lejupslīdes perioda, cietoksnis piedzīvojis divus restaurācijas periodus (1991.-2002., 2008.-2010) un tagad pieejams publiskai apskatei. Pieteikts UNESCO.

Vērts apmeklēt!

 

 

10/04/2017

Forca d’Agro (Forza d’Agro’)

forza-dagro

Vistiešākajā vārda nozīmē – ļoti maza viduslaiku pilsētiņa (2011.g. – 915 iedzīv.), kas atrodas apmēram 5 Km attālumā no piekrastes un uz to ved serpentīnveida ceļš. Jābrauc uzmanīgi, jo ceļš ir šaurs un līkumains, daba pasakaini skaista (tā vien gribas raudzīties uz lejā esošo piekrasti un tālumā esošo Itālijas sauszemes daļu) un uz ceļa var nākties sastapties ar brīvi staigājošiem dzīvniekiem.

Pilsēta atrodas apmēram 420 m.v.j.l. un sastāv no mazām, šaurām ieliņām, pāris baznīcām un laukumiem un tipiskām nelielām viduslaiku mājiņām. Pāris lieliski restorāni. Tik lieliski, ka galdiņu labāk pieteikt savlaicīgi!

Skaidrā dienas laikā no tās paveras FANTASTISKS SKATS uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz pat Sirakūzām, ieskaitot Taormīnu, Castelmola, Giardini Naxos līci un vulkānu Etna. Elpu aizraujošs skats!

Šeit uzņemtas neskaitāmas filmas, t.sk. filmas “Krusttēvs” ainas (1972.-1990.).

forza-dagro1forza-dagro2forza-dagro-1forza-dagro-2

Mazliet vēstures:

Gadsimtu laikā šo teritoriju iekarojušas dažādas tautas.

Nav zināms, vai to apdzīvoja senie Sicīlijas pamatiedzīvotāji (sikāni vai sikuli), taču zināms, ka agrāk piekrastē atradās ciems vai osta (Phoinix) un vairāk iekšzemes virzienā Agro’ upes tuvumā neliela pilsētiņa (Kallipolis vai Agrilla), kas vēlāk tika izpostīta zemes nogruvuma rezultātā.

Ierodoties grieķiem (8.-5.gs.p.m.ē.), pilsēta tiek pārdēvēta par “Arghennon akron”, “Argon”, “Agron”, “Agro’”, savukārt, romieši (135.g.p.m.ē.) tās nosaukumu latīnisko (“Vicum Agrillae”) un tāds tas saglabājas līdz pat 14.gadsimtam.

Bizantiešu valdīšanas laikā (6.-9.gs.) tiek uzcelts klosteris (SS.Apostoli Pietro e Paolo d’Agro’), kuru vēlāk sagrauj arābi un atjauno normāņi. Lai izvairītos no arvien biežākiem arābu uzbrukumiem, iedzīvotāji pārceļas vairāk iekšzemes (Casale) virzienā.

Normāņiem nākot pie varas (11.gs.), tiek uzcelts cietoksnis un atjaunots arābu izpostītais klosteris. Taču, tā kā iedzīvotāju kļūst arvien vairāk, tad plašākas un drošākas vietas meklējumos tie pārceļas uz vairāk kalnos esošo jeb mūsdienu teritoriju un, pateicoties cietokšņa esamībai, jaunais ciemats iegūst nosaukumu “Fortilicium d’Agro” (Fortezza d’Agro’) jeb saīsinājumā “Forza d’Agro”.

Senais ciemats “Vicum Agrillae” pirmo reizi dokumentos minēts 1117.gadā, kad normāņu karalis Ruggero II to atdāvina S.S.Pietro e Paolo d’Agro klosterim (abatam), kurš šeit uzsāk un īsteno gadsimtiem ilgu feodālu saimniecību (vietējie iedzīvotāji spiesti aprūpēt tā zemi, dāvināt lauksaimniecības produktus).

Kopš 14.gadsimta ap cietoksni lēnām sāk veidoties pilsētiņa ar šaurām, līkumainām ieliņām un nelielām mājiņām. 15.gadsimtā tiek uzceltas Doma baznīca un Chiesa della Triade. 1540.gadā pilsētā dzīvo apmēram 1138 cilvēku, maksimumu (1947 cilv.) sasniedzot 1654.gadā.

17.gadsimta beigās tā atkal nokļūst krustugunīs, jo, sicīliešu nemieru laikā paliekot uzticīgai spāņiem, to iekaro franči, atceļot visas normāņu piešķirtās privilēģijas un nododot militārajā pakļautībā blakus esošajai Savokai. Sākas pārestības un cīņa pēc neatkarīgas, bet katrs mēģinājums tiek apspiests.

Pilsēta smagi cieš 1693.gada zemestrīces laikā. Seko atjaunošanas darbi, tiek uzcelts virkne iespaidīgu ēku, piemēram, Palazzo Mauro, Palazzo Miano, Palazzo Garufi.

19.gadsimta sākumā, lai aizsargātu salu un karali no Napoleona uzbrukumiem, angļu karavīri ieņem S.Alessio un Forza d’Agro cietokšņus. Tiek pieliktas beigas bezgalīgajai militārajai pakļautībai Savokai.

1812.gadā tiek atcelts feodālisms, kas pieliek beigas Savokas baronijai.

1860.gadā tā pievienojas Itālijas Karalistei.

1866.gadā tiek pieņemts likums, ar kuru reliģisko organizāciju īpašumi pāriet valsts īpašumā. Vairāku klosteru mūki pamet īpašumus un pilsētu.

20.gadsimts sagaida ar I Pasaules karu, iedzīvotāju emigrāciju, II Pasaules karu, lauksaimniecības reformu, u.c.

1948.gadā Forza d’Agro un S.Alessio kļūst par divām atsevišķām pašvaldībām.

20.gadsimta otrajā pusē pilsēta atklāj sava tūrisma iespējas, tiek uzņemtas neskaitāmas filmas, uzceltas viesnīcas un izveidoti restorāni. Tas viss pateicoties pasakainajam skatam, kas paveras no pilsētas.

Nozīmīgākie objekti:

  • castello normanno (14.gs.) – saglabājušās vien drupas;
  • Duomo S.S.Annunziata, Chiesa Madre – celta 1707.gadā uz daudz senākas (15.gs.) baznīcas drupām, kas tika sagrauta 1649.gada zemestrīces laikā;
  • l’Arco Durazzesco – 15.gs., gotiskajā katalāniešu stilā veidota arka;
  • chiesa S.S.Trinita (di Sant’Agostino) – 15.gs., atjaunota 1576.g.;
  • convento Agostiniano – 15.gs., veidots gotiskajā katalāniešu stilā;
  • chiesa di San Francesco (Santa Caterina) – 15.gs., mūsdienās civilā ēka;
  • ēkas – Palazzo Bondi (17.gs.), Palazzo Garufi (17.gs.), Palazzo Miano (17.gs.), Palazzo Mauro (17.gs.).

forza-dagro_arco-durazzescoforza-dagro_chiesa-s-s-trinita1forza-dagro_chiesa-s-s-trinita2

13/05/2016

Savoka (Savoca)

Savoca

Mazs, šarmants ciematiņš (itāliešu val: Savoca, sicīliešu dialektā: Sàvuca vai Sàuca), kurā pārņem sajūta, it kā laiks būtu apstājies. Tā vien gribas izstaigāt visas līkumainās un akmeņainās ieliņas, baudīt klusumu un mieru un pasakaini skaistos dabas skatus, kas paveras uz visām debess pusēm.

Tas atrodas 30 Km attālumā no Mesīnas un 3 Km attālumā no jūras akmeņaina kalna virsotnē (303 m.v.j.l., 8 Km2) un tajā dzīvo vien 1820 cilvēki (2011.g.). Pagātnē dažādu nozīmīgu personu rezidences vieta (politiķu, advokātu, ārstu, mācītāju, zinātnieku, u.c.), līdz ar to šeit ir daudz ievērīgas cienīgu ēku, baznīcu (agrāk pilsētā bija pat 17 baznīcas!) un kapucīnu klostera katakombās apskatāmie mumificētie ietekmīgo personu ķermeņi. Pazīstama arī kā mākslas pilsēta, “septiņu seju pilsēta” (“paese delle sette facce’”) vai “drošsirdīgu prātu auglīga zeme” (“terra ferace di gagliardi ingegni“). 1970.-tajos gados šeit uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”, 2007.gadā – “La vita rubata”, dažādas reklāmas. Kopš 2008.gada iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā (“borgo piu’ bello d’Italia”).

Savoca_Citta d'ArteSavoca_Piazza Fossia

Senā pilsēta sastāvēja no četrām blīvi apdzīvotām zonām, kas laika gaitā mainījušās – daļa pamestas un parādījušās jaunas: Pentefur (iespējams, pilsētas senākā zona, kas atradās ap cietoksni), S.Giovanni (ap Calvario kalnu; šeit atrodas Chiesa Madre, Casa della Bifora, agrāk arī slimnīca), S.Rocco (zvejnieku zona) un S.Antonio (atradās ārpus pilsētas mūra sienām un daļēji sagrauta 1880.gada nogruvuma rezultātā). Tāpat arī Borgo (izveidojās 15.gadsimtā ap Piazza Fossia; šeit atrodas pilsētas Domes ēka, Palazzo Trimarchi, Bar Vitelli), San Michele (starp pilsētas vārtiem un Chiesa di San Nicolo’; svarīgākās ēkas – Chiesa di San Michele, Palazzo della Curia, il Giudicato, cietums, sinagoga, strūklaka, pilsētas administratīvais centrs, mūsdienās – muzejs), Cappuccini (atrodas netālu no 1603.gadā uzceltā klostera), u.c.

Vēsturiski pilsētas iedzīvotāju galvenās darbības jomas bijušas zemkopība (citrusi, vīnogulāji, olīvkoki, mandeļkoki, dārzeņi) un lopkopība (liellopi, aitas, kazas, cūkas), mūsdienās arī tūrisms.

Vēsture:

Pilsētas izcelsme nav skaidri zināma. Pastāv vairākas teorijas: tā izveidojusies 1.gs.p.m.ē., kad Oktaviāns izpostījis feniķiešu – grieķu izcelsmes Phonix ciematiņu (mūsdienu Santa Teresa di Riva), sodot par Seksto Pompeja karaspēka izmitināšanu, un vietējie bija spiesti pārcelties uz tuvumā esošo daudz drošāko vietu ap Pentefur cietoksni. Kāda cita apgalvo, ka tas noticis vēlāk – apmēram 4.gs. (romiešu valdīšanas laikā), kad Phonix ciematiņa iedzīvotāji, jūtoties vandāļu apdraudēti, bija spiesti pārcelties uz netālu esošo vietu ap Pentefur. Vēl kāda cita apgalvo, ka tā bijusi Phonix ciematiņa nekropole. Un kāda leģenda apgalvo, ka to dibinājuši pieci no Tauromoenium izbēgušie zagļi (grieķu val.: pente – pieci, latīņu val.: fur – zaglis), kas šeit atraduši drošu patvērumu. Savukārt, pilsētas nosaukums, iespējams, cēlies no plūškoka zieda nosaukuma (itāliešu val.: sambuca), kas aug kalna teritorijā un attēlots pat pilsētas ģērbonī.

Tam seko bizantiešu (6.-9.gs., nostiprina ciematiņu), arābu (9.gs., atjauno romiešu nocietinājumu un izveido aizsargmūri, ieved jaunus dārzeņus, augļus un garšvielas, aizsākas pilsētas attīstība) un normāņu valdīšanas laiks (11.gs.), no kuriem tieši pēdējie tai piešķir ievērojamu statusu (1134.gadā izveido feodālisma saimniecisko sistēmu (baroniju), uzceļ virni ēku un baznīcu), kuru daudzās jomās tā saglabā līdz pat 15.-17.gadsimtam. Pateicoties pastāvīgai dižciltīgo klātesamībai, 15.gadsimtā tā piedzīvo jaunu ekonomisko un demogrāfisko attīstības periodu: tiek atjaunots un paplašināts cietoksnis, apdzīvotais ciemats paplašinās ārpus aizsargmūra, izveidojot divas jaunas zonas – “il Borgo”, kur atradās turīgāko iedzīvotāju mājas un “Sant’Antonio”, kur atradās tāda paša nosaukuma baznīca (sagruva pēc 1880.gada zemes nogruvuma). 16.gadsimtā līdzās Taormīnai tā bija viena no apdzīvotākajām tā laika pilsētām (5145 iedz.). Iekļauta Taormīnas Comarca sastāvā, tā drīz vien iemantoja ne tikai lielisku lauksaimnieku un amatnieku slavu, bet arī tamdēl, ka tās teritorijā atradās svina, dzelzs, antimona un neliela marmora ieguves vieta.

17.gadsimtā sākas tās lejupslīde dēļ sliktās spāņu pārvaldības sistēmas un nepieciešamības pakļauties Mesīnas pilsētai. Tā nepiedalās 1647.gada nemieros pret spāņiem, jo dienu iepriekš tiek atklāti un nogalināti dumpinieki.

1676.gadā tā bez protestiem padodas frančiem, taču 2 gadus vēlāk to atkal iekaro spāņi un atceļ visas franču garantētās privilēģijas. Daļa pilsētas cieš 1693.gada zemestrīces laikā. Pēc tam tā līdz pat 1735.gadam pāriet savojiešu un pēc tam austriešu varā.

18.gadsimta beigās sākas tās lēna, bet nenovēršama lejupslīde. Iedzīvotāju skaits samazinās līdz 2000 cilvēkiem. 1743.gadā tā cieš no mēra. 1795.gadā no tās un savojiešu dominances atdalās Casalvecchio ciematiņš un 1817.gadā Savoka tiek pievienota Castroreale reģionam, kļūstot par tās centru. Pilsēta piedalās 1820 – 1821 un 1848.gada nemieros. 1854.gadā no savojiešu varas atdalās Furci, Bucalo, Porto Salvo un Barracca, izveidojot mūsdienu Santa Teresa di Riva pamatzonu. 1880.gada zemes nogruvumā cieš Sant’Antonio zona. Tai seko 1908.gada zemestrīce, kas rada bojājumus vairākām ēkām un baznīcām. 1928.gadā Savoka tiek iekļauta Santa Teresa di Riva pašvaldības sastāvā. 1948.gadā tā atgūst savu neatkarīgo statusu.

Šķiet, ka, pateicoties tūrisma attīstībai, pēdējos 50 gados pilsētas lejupslīde ir mazinājusies (uzņemtas vairākas filmas, reklāmas, izveidotas viesnīcas, lauku sētas, restorāni, atpūtas parki). 2008.gadā tā iekļauta Itālijas skaistāko ciematiņu sastāvā.

Apskates objekti:

  • baznīcas, reliģiskās ēkas (līdzās Taormīnai, Mesīnai, Milazzo un Randazzo šī ir nozīmīga dažādu ordeņu klosteru vieta; pilsētā vienlīdz labi sadzīvoja kapucīni, domenikāņi, jezuīti, franciskāņi, ebreji, u.c.):
    • Chiesa Madre (Chiesa di Santa Maria in Cielo Assunta) – 1130.g., laika gaitā paplašināta, piebūvēts zvanu tornis un sankristeja. Līdz pat 1876.gadam baznīcas pagrabstāvā tika veikta līķu mumificēšana (mūsdienās šīs mūmijas atrodas kapucīnu klosterī). Savā laikā šeit atradās Mesīnas Arhimandrīts (augstākā līmeņa bīskapija). Valsts piemineklis kopš 1910.gada;
    • Chiesa di San Michele – celta pēc Arhimandrīta vēlēšanās (1250) un bija Pentefur cietokšņa baznīca, paplašināta 15.gs.sākumā, atjaunota 1701.gadā baroka stilā;
    • Chiesa di San Nicolo’ – 13.gs., tajā atrodas pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas statuja (Reginaldo D’Agostino). Vairākkārt cietusi zemestrīču laikā, bagātīgi izrotāta ar bizantiešu freskām, atjaunota 18.gadsimtā, tāpēc no sākotnējās ēkas maz kas saglabājies. 1970.-tajos gados šeit filmētas vairākas filmas “Krusttēvs” epizodes.
    • Sinagoga – atrodas netālu no Chiesa San Michele un Palazzo della Curia (14.gs.). Viduslaiku periodā tā bija ebreju sinagoga, kas pastāvēja jau 1408.g. 15.gadsimtā pilsētā dzīvoja apmēram 250 – 300 ebreju. 15.gadsimta beigās ebreji tiek padzīvi no Sicīlijas, ēka tiek konfiscēta un pārveidota par dzīvojamo ēku. Mūsdienās tā ir pussagruvusi, saglabājušās vien mūra vārti;
    • Chiesa del Calvario (18.gs.), Chiesa dell’Immacolata (1621), Chiesa di San Rocco (1593), Chiesa di San Giovanni (16.gs.), Chiesa di San Biagio (pastāvēja jau 1633, atrodas lauku teritorijā, piederēja dižciltīgām ģimenēm, mūsdienās – operdziedātājai Lucia Aliberti), Chiesa di Gesù e Maria (16.gs.), Chiesa di Santa Lucia (15.gs, cēluši benediktīniešu mūki), Chiesa di Sant’Antonio Abate (15.gs.), Chiesa di Santa Domenica (pastāvēja jau 1574), Chiesa di San Francesco di Paola (18.gs.), Chiesa di Santa Rosalia (celta 1968.g. uz senākas baznīcas drupām), Chiesa di San Nicola (sena lauku kapella, 17.gs.).
    • Kapucīnu klosteris (Convento dei RR. PP. Cappuccini) – 1574.-1603./1614g., 1735.gadā to atjaunoja gesuīti. Pirmais klosteris pilsētas vēsturē, veltīts Sv.Annai! Tam piebūvētā baznīca veltīta San Franceso d’Assisi (15.gs.) un pagrabstāvā esošajās katakombās atrodas 37 ievērojamu cilvēku iebalzamēti līķi (17.-19.gs.; La cripta del Convento dei Frati cappuccini).

Savoca_Chiesa San Michele, MuseoSavoca_Chiesa San NicoloSavoca_SinagogaSavoca_Casalvecchio siculoSavoca_Convento Cappuccini (1)Savoca_Convento Cappuccini (2)

  • ēkas:
    • cietoksnis (Castello di Pentefur) – celts romiešu (vai bizantiešu laikā), agrāk bijusi pilsētas dibinātāju un vēlāk Mesīnas Arhimandrijas vasaras rezidences vieta. Viduslaikos tam bija stratēģiski svarīga loma aizsardzības jomā. Mūsdienās tas vairs nepastāv;
    • pilsētas vārti – 12.gs., celti normāņu laikā kā daļa no aizsardzības mūra. Līdz pat 1918.gadam pastāvēja arī metāliskie vārti, kas Viduslaikos tika atvērti rītausmā un aizvērti saulai rietot;
    • Palazzo Trimarchi un Bar Vitello – 17.gs beigas / 18.gs.sākums, atrodas Piazza Fossia – divstāvu ēka sicīliešu neoklasicisma stilā. Viena no savā laikā svarīgākajām ēkām pilsētas vēsturiskajā centrā. Cietusi 1820-1821.gada nemieru laikā, īpašnieki to vairs neapdzīvo kopš 20.gadsimta beigām. Tieši šajā bārā 1970.-tajos gados tika uzņemtas vairākas ainas no filmas “Krusttēvs”. Šeit pat arī filmētas Birra Moretti reklāmas ainas (2014);
    • Viduslaiku ēka ar Bifora veida logiem – Viduslaiku beigu periodā būvēta ēka gotiskā – spāņu stilā (15.gs.), kas jau kopš 1928.gada iekļauta tūrisma ceļvedī. Mūsdienās pieder Cantatore ģimenei;
    • virkne ievērojamu ēkuPalazzo Salvadore (17.gs.), Palazzo Crisafulli (pie pils vārtiem), Palazzo Scarcella (17.gs.), Palazzo della famiglia Toscano, Palazzo Trischitta, Palazzo Nicotina, Palazzo Prestipino;
  • Museo Storico Etnoantropologico (2001) – atrodas netālu no San Michele baznīcas;
  • pilsētas aizbildnes Sv.Lūcijas svētki – 1465.gadā domenikāņu mūki izveido Sv.Lūcijai veltītu klosteri un ar šo arī sākas šo svētku svinēšanas tradīcija (13.decembris). Vispārīgi pilsētas aizbildņa svētki tiek atzīmēti arī augusta mēneša otrajā svētdienā.

Savoca_Bar VitelliSavoca1Savoca2Savoca_Porte, muroSavoca_Zona San Giovanni (1)Savoca_Panettiere

27/03/2015

Čefalu (Cefalu’)

Cefalu

Par vienu no skaistākajiem ciematiņiem atzītā mazpilsētiņa (13.7 tūkst.iedzīvotāju) atrodas stundas brauciena attālumā (70 Km) no Palermo virzienā uz austrumiem. Tā atrodas pašā Tirēnu jūras krastā 270 m augsta kalna pakājē, pateicoties kuram tā ieguvusi savu nosaukumu (kalns pēc formas atgādina cilvēka galvu). Tūrisms, zvejniecība un lauksaimniecība ir galvenās šīs pilsētas iedzīvotāju nodarbinātības jomas.

Pilsētas vēsture ir ļoti sena. Senākās liecības par cilvēka esamību šajā teritorijā sniedzas līdz pat 9. – 5.gs.p.m.ē. (kalna ziemeļu pusē esošajās alās atrastas liecības, 9.-5.gs.p.m.ē. – megalītiskie mūri, kalnā esošais Diānas templis). Leģendas un mīti vēsta, ka priekšvēsturiskos laikos šeit dzīvojuši milži Giganti, Noasa pēcteči, vai 3000.-2700.g.p.m.ē. to dibinājuši sikāni vai feniķieši, kuri to nosaukuši par Ras Melkart jeb Hērakla zemesragu. Šeit Hērakls uzcēlis Augstākajam Tēvam Jupiteram veltītu templi. Šeit arī dzīvo grieķu mīts par skaisto ganu Dafni, sicīliešu orfeju un ainavu lirikas aizsācēju, kurš vienlaikus bija gan iemīlējies, gan izmisis … un tā kā tas nodeva Hēras meitu, tad, lai atriebtos, dieviete Hēra to padarīja par aklu … savukārt tā tēvs Hermejs / Merkurs to pārveidoja cilvēka formas akmenī.

Tāpat kā citās Sicīlijas pilsētās arī šeit gadsimtu gaitā valdījuši grieķi (pilsētas nosaukums – Kephaloidion, 5.gs.p.m.ē. tā bijusi teritorijas centrs), kartāgieši (396.g.p.m.ē.), sirakūzieši (307.g.p.m.ē.) un romieši (254.g.p.m.ē., pilsētas nosaukums – Cephaloedium, maksāja nodokļus, ražoja graudus, kala monētas), kas ietekmēja pilsētas ģeometrisko un urbānistisko attīstību (ap pilsētas mūri, ap galveno ielu asīm).

Bizantiešu valdīšanas laikā ciems pārcēlās no līdzenumiem uz kalna virsotni (līdz mūsdienām saglabājušās liecības – izrobotas sienas, barakas, uzglabāšanas tvertnes, baznīcas un krāsnis), tomēr, kā to apliecina no 6.gs.p.m.ē. saglabājusies kristiešu ēka ar krāsainām mozaīkām, vecā pilsēta netiek pilnībā pamesta.

9.gs. pilsētu iekaro arābi (pilsētas nosaukums – Gafludi) un tā tiek iekļauta Palermo Emirāta sastāvā.

11.gadsimtā pie varas nāk normāņi. Atkal tiek apdzīvots piekrastē esošais centrs, tiek sacelts virkne iespaidīgu celtņu (1129.g. – Sv.Giorgio baznīca, 1131.g. – Bazilikas Katedrāle – ar šo normāņu karalis izpilda zvērestu, ka vietā, kur tas paglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa, tas uzcels baznīcu; l’Ostero Magno, Il Palazzo Maria) un vietējie iedzīvotāji pievērsti kristietībai.

Pēc Federico II nāves (1250.g.) politiskā situācija kļūst arvien nenoteiktāka. Pilsētu pārvalda viena feodāla ģimene pēc otras (piem., Chiaramonte, Ventimiglia), līdz to 1451.gadā izpērk arhibīskaps.

Līdz ar spāņu nākšanu pie varas iezīmējas lielāka stabilitāte. 1742.gadā tiek izveidotas tirdzniecības pārstāvniecības (Francijas, Dānijas, Zviedrijas, Norvēģijas un Nīderlandes darbojās līdz pat 19.gs.beigām).

19.gadsimta otrajā pusē pilsēta aktīvi un veiksmīgi iesaistās revolucionārā cīņā pret spāņu burbonu režīmu (cīņu vadītājs Salvatore Spinuzza tiek nošauts 1857.g.).

1861.gadā pilsēta tiek pievienota Itālijas Karalistei.

Pilsētas aizbildņa Sv.Salvatores svētki tiek svinēti laika posmā no 2. – 8. augustam.

Pēdējā dienā notiek ’Antinna a mari’ o ‘Ntinna a mari’ – jauno un veco zvejnieku sacensības tikt pie krāsaina karoga, kas pakārts ar ziepēm iesmērēta ļoti slidena staba galā.

Vietējo iedzīvotāju apziņā ļoti dzīva ir arī “a vecchia strina” tradīcija – tā ir vecas labdares figūra jeb tēls, kas dzīvo uz kalna, un naktī no 31.decembra uz 1.janvāri paklausīgiem bērniem izdala dāvanas, savukārt, palaidņiem – ogles un pelnus.

Cefalù-StemmaInteresanti: pilsētas ģērbonis vistiešākajā veidā atspoguļo pilsētas raksturīgākās īpašības – uz zila fona virzienā uz centrā esošu zelta apli vērstas trīs sudraba zivis. Ūdens – spēks un bagātība; zelta aplis – maize, monēta – auglīgums un bagātība; zivis un maize – kristietības simols.

Ģērbonī perfekti saplūst pareizticības, islama un kristietības elementi. Skaitlis trīs simbolizē Sicīlijas salas ragus, ielejas, parlamenta rokas, Trīsvienības personu skaitu, monotēistiskās reliģijas, u.c. Trīsstūris un aplis ir garīguma un pilnības simbols. Trinacria un triquetra, mēness un saule, sudrabs un zelts.

CefaluCefalu2

Apskates objekti:

  • Doma katedrāle un tai blakus esošais klosteris (1131. – 1240.g.) – normāņu karalis Roger II apzvēr un arī uzceļ vietā, kur tas izglābās no pēkšņi jūrā sākušās negaisa, katedrāli, kas pēc būtības atgādina nocietinājumu. Lai gan ēka netiek pabeigta tā dzīves laikā, tā ir lielisks normāņu arhitektūras un arābu, bizantiešu, latīņu un normāņu stilu apvienojums.
    • Tās ārpuse ir labi saglabājusies un to veido divi majestātiski torņi, no kuriem viens ir kvadrātveida (simbolizē pāvesta varenību), bet otrs astoņstūra (simbolizē karalisko un laicīgo varu). Nelielo priekštelpu veido 3 arkas, kuras balsta 4 marmora kolonnas (15.gs.; tiek uzskatīts, ka tās ņemtas no kalnā esošā Diāna tempļa).
    • Iekšpuse ir veidota latīņu krusta veidā. Eju sadala arkas, kuras balsta marmora kolonnas, kamēr koka griestos vērojama arābu ietekme. Iespējams, bija plānots, ka visa baznīca būs dekorēta ar mozaīkām (mozaīku meistari tika atvesti no Konstantinopoles), taču tās ir izvietotas tikai presbyterium zonā. Galvenais tēls ir Kristus Pantokratora krūšutēls, atveidots ar paceltu labo roku, savukārt, kreisajā rokā tas tur Jāņa evaņģēliju (grieķu un latīņu valodā rakstītais teksts vēsta: “Es esmu pasaules gaisma: tas, kurš sekos man, nestaigās tumsā”). Mozaīku dekorācijas tiek uzskatītas par vienām no labākajām bizantiešu (1148.g.) mozaīkām Sicīlijā (mazāk cietušas, salīdzinot ar Palermo un Monreāles mozaīkām)! Uzreiz zem Kristus apakšējā rindā atveidota Marija un 4 sargeņģeļi ar maizi rokās (tie ir tērpušies kā bizantiešu dižciltīgie).
    • Interesanti – vienā no bazilikas ejām vajadzētu būt izvietotām Ruggero II kapenēm, taču Federico II, izmantojot Cefalu’ bīskapa neesamību, tās nozaga un pārvietoja uz Palermo, kur tās atrodas vēl joprojām.

Cefalu3

  • Osterio Magno – Roger II iemīļotākā ēka, kuru vēlāk pārņēma Ventimiglia feodālā ģimene, kas visu Madoniju teritoriju pārvaldīja daudzus gadus. Fasāde veidota no lavas un apzeltīta akmens, diviem elegantiem logiem sicīliešu Chiaramonte stilā (13.gs.) un četrstūrveida torņa (14.gs.). Mūsdienās šī ēka ir izstāžu un lekciju vieta;
  • Palazzo Atenasio Martino (15.gs.) – freskas no 16.gs.
  • Palazzo Maria (13.gs.) – viduslaiku portāls un logs, katalāniešu stila dekorācijas;
  • Palazzo Piraino (16.gs.);
  • Porta Marina – vienīgie no četriem gotiskā stilā veidotiem arkveida vārtiem, kas saglabājušies līdz mūsdienām;
  • bastions – skaista terase jūras krastā, no kuras skaidrā dienā saskatāmas Eolu salas;
  • viduslaiku mazgātuve (itāliešu val.: Il Lavatoio Medievale) – vieta, kur no kalniem tekošā upe Cefalino, kas pilsētas daļā tek zem zemes, iztek jūrā un vēl līdz nesenam laikam pilsētas sievietes gāja mazgāt veļu, kāpjot lejā pa elegantām lavas kāpnēm un izmantojot akmenī izkaltos nelielos baseinus. Ūdens iztek pa 22 krāniem – lauvas mutēm. Grieķu leģendas vēsta, ka ūdens ir upju ninfas asaras, kuras tā raud pēc sava mīļotā vīra nomiršanas;

  • Museo Mandralisca, via Mandralisca 13 – pilsētas muzejs ar nelielu arheoloģisko, gliemežnīcu un monētu kolekciju (4.gs.p.m.ē.vāze ar zvejnieku, kas ker tunča zivi). Te atrodas arī mākslas galerija un bibliotēka (Antonello da Messina, Francesco Bevilacqua, Johannes De Matta);
  • La Rocca – 270 m augsta klints, kuru feniķieši sauca par Hērakla zemesragu. Cilvēka galvu atgādinošas formas akmens, pateicoties kuram pilsēta ieguvusi savu nosaukumu;
  • Cefalu pils drupas, kas saglabājušās kalna virsotnē – 35 m x 20 m lielās pils paliekas attiecas uz 13. – 14.gs. Pēc šīm paliekām zinātnieki ir spējuši noteikt, ka pils sastāvēja no 12 istabām un 2 torņiem. Savā laikā tā bija stratēģiski ļoti svarīga, jo no šejienes varēja pārraudzīt visu teritoriju;
  • Diānas templis (9.-5.gs.p.m.ē.) – atrodas kalna virsotnē, kas ļāvis labi pārraudzīt teritoriju; Tiek uzskatīts, ka tā bijusi ziedojumu un arī aizsardzības vieta;
  • Megalītiskie pilsētas mūri (9.-5.g.sp.m.ē.) – līdz mūsdienām samērā labi saglabājies nostiprinājums (īpaši pilsētas ziemeļu daļā);

Baznīcas:

  • Santa Maria dell’Odigitria (Itria) (16.gs.) – iespējams celta uz daudz senākas tāda paša nosaukuma bizantiešu baznīcas drupām;
  • Santa Oliva (1787) – vulkāniskā akmens portāls;
  • San Sebastiano (1523) – viena eja ar divām freskām dekorētām nišām katrā pusē;
  • Sant’Andrea;
  • San Leonardo (1159, atjaunota 1558);
  • Immacolatella (1661);
  • Oratorio del Santissimo Sacramento (1688);
  • San Biagio kapella;
  • Santo Stefano;
  • Santissima Trinità;
  • Santissima Annunziata (1511) – liels rožveida logs;
  • Sv.Katrīnas klosteris.

Pludmales:

  • lungomare – 1.5 Km gara smilšaina pludmale;
  • salinelle – 7 Km attālumā virzienā uz Palermo – ģimenēm un draugiem piemērota līdzena, gara pludmale;
  • Capo Plaia – 4 Km attālumā virzienā uz Palermo – vējaināka, nedaudz dziļāka ūdens pludmale netālu no Hotel Carlton;
  • Mazzaforno / Ogliastrillo – 3 Km attālumā no Cefalu – smilšaina, nedaudz akmeņaina pludmale;
  • Caldura – 20 min gājiena attālumā no Cefalu netālu no Hotel Kalura / Hotel Le Calette – smilšu, nelielu oļu pludmale;
  • Ambrogio – 6 Km attālumā virzienā uz Mesīnu – akmeņu un nelielu oļu pludmale;
  • Finale di Pollina – 12 Km attālumā virzienā uz Mesīnu – smilšu un oļu pludmale, īpaši iecienīta jauniešu vidū.

Netālu esošajā teritorijā esoši objekti:

  • Madoniju parks;
  • Castelbuono – 20 Km attālumā no Cefalu kalnos esoša neliela pilsētiņa (8 tūkst.iedzīv.), kas bijusi apdzīvota jau grieķu un romiešu laikos. Bizantiešu laikā tā kļuva par vairāk apdzīvotu, savukārt, 1316.gadā Ventimiglia ģimene šeit uzcēla pili. Viens no šīs zonas tipiskiem produktiem ir manna – salds nektārs, kas iegūts no pelnu koku mizas;
  • Pollina – ap normāņu pili izveidojies ciematiņš, no kura ir palikušas drupas. Neskaidra tā nosaukuma izcelsme (no grieķu vārda Apollonia vai Polla – pavasaris). 1187.gadā pils bija Cefalu bīskapa īpašums, bet ap 1300.gadiem to pārņēma ietekmīgā Ventimiglia ģimene;
  • Gibilmanna – kalnos, koku biezoknī esoša pilsēta, no kuras paveras iespaidīgs skats. Reliģisko tūristu iecienīta baznīca – svētnīca (17.gs.). 3 atzīti izdziedināšanas gadījumi!
  • Sant’Ambrogio – neliels ciematiņš (250 iedzīv.) ar skaistu pludmani, pāris restorāniem un kafejnīcām;
  • Gratteri – neliela pilsētiņa 15 Km attālumā no Cefalu. Tās nosaukums cēlies no grieķu vārda – “krater’” un nozīmē – baseins. Sākotnēji tā bija bizantiešu cietoksnis, kuru vēlāk iekaroja arābi. Pilsēta izveidojās tikai 13.gs.beigās, pateicoties pilij, kuru uzcēla Ventimiglia ģimene (nav saglabājusies). Mūsdienu pilsētas centrs izveidots 16.gs.vietā, kur agrāk tecēja upe. Apskates vērts – Old Matrix, Sv.maria del Gesu’ baznīca (senākā baznīca).

Noderīgi: pilsētas karte.

cefalu-map