Montalbāno Elikona (Montalbano Elicona)

Montalbano Elicona

Jau otro gadu pēc kārtas par Itālijas skaistāko ciematu ir atzīta Sicīlijas pilsēta. Šoreiz tā ir Mesīnas zonā esošā Montalbāno Elikona (sicīliešu dialektā: Muntarbanu), kurā 2014.gadā dzīvoja tikai 2000 cilvēku.

Ciematiņš atrodas ļoti skaistā vietā Nebrodi parka teritorijā starp lielākiem un mazākiem kalniem un ielejām. Tas izvietots uz neliela pakalna (910 m.v.j.l.) un, lai gan tas nav zonas augstākais punkts, pateicoties tā stratēģiski svarīgajai atrašanās vietai no tā iespējams pārraudzīt teritoriju virzienā no Nebrodi kalniem līdz Peloritānu kalniem, un otrādi. Turklāt, tas izvietots uz sena romiešu ceļa, kas bija tiešākais veids kā caur kalniem nonākt no Tirēnu jūras līdz Jonijas jūrai. Skaidrā dienas laikā no tā paveras skaists skats uz Tirēnu jūru un Eolu salām (līdz jūrai ir apmēram 30 minūšu brauciens ar mašīnu), no vienas puses, un vulkānu Etna, no otras puses.

Tuvojoties ciematiņam, pirmais kas pārsteidz, ir neparasti skaistā un tīrā daba un dzīvnieki, kas ganās visapkārt (zirgi, govis, aitas) un jau no tāluma redzamā pils – cietoksnis, kas slejas ciematiņa visaugstākajā punktā. Manu uzmanību piesaistīja arī norādes ar uzrakstiem – Tholos, bet par to vēlāk.

Montalbano (1)Montalbano (2)Montalbano (12)

Vēsture:

Pirmās rakstiskās liecības par apdzīvota ciemata eksistenci šajā vietā attiecas uz 9.gadsimtu, kad bizantieši pakalna virsotnē uzcēla cietoksni. Pēc tam 11.gadsimtā ciematiņš atradās normāņu pakļautībā, šeit ieradās iedzīvotāji no ziemeļitālijas teritorijas (Monferrato; to dialekts saglabājies vēl joprojām) un 12.gadsimtā uz senā bizantiešu – arābu cietokšņa drupām tika uzsākta vēlākā ciemata kodola jeb cietokšņa – pils celtniecība (pils augšdaļa ir taistūrveida formas cietoksnis, kura abos galos ir novērošanas torņi – viens kvadrātveida, veidots normāņu valdīšanas laikā, savukārt, otrs – piecstūrveida, veidots švābu valdīšanas laikā).

Nākamajā gadsimtā cietoksnis tiek paplašināts (švābu valdīšanas laikā pils zemākajā daļā tiek izveidota īslaicīga aizsardzības josla – četrstūru mūra siena ar perfektām taisnleņķa malām) un 14.gadsimta sākumā (1302. – 1308.) pārveidots atbilstoši karaļa Aragonas Federico II vēlmēm un kļūst pat tā vasaras rezidenci (Regiae Aedes). Virs švābu izveidotajiem šķēlumiem mūra sienās tiek izveidoti 18 lieli logi, ievērojams skaits durvju un karaliskā kapella, kurā, iespējams, glabājas Arnaldo da Villanova mirstīgās atliekas (viena no tā laika ļoti svarīgām personām – ārsts, alķīmiķis, reliģiskais reformātors, miris 1310.g.). Pateicoties šiem pārveidojumiem, šī tiek uzskatīta par vienu no harmoniskākajām un saskaņotākajām sicīliešu viduslaiku celtnēm.

Pēc karaļa Federico nāves zeme un pils uz ilgu laiku pāriet neskaitāmu feodāļu īpašumā, piemēram, 1350.g. – Matteo Palizzi, 1359.g. – Vinciguerra d’Aragona, 1396.g. – Bonifacio Lancia, Berengario de Cruilles, 1408.g. – Tommaso Romano, taču tā pēctecis 1463. gadā tiek apvainots slepkavībā un zaudē tiesības uz šo īpašumu.

Pēc ievērojamas soda naudas nomaksas 16.gadsimta beigās pils pāriet un līdz pat 18.gadsimtam saglabājas Bonanno di Cattolica īpašumā. Federico leģendārā vasaras rezidence kļūs par ievērojamu feodālo un bagāta lauksaimniecības īpašuma centru. 1623.gadā Giacomo Bonanno Colonna kļūst par pirmo Montalbāno grāfu / hercogu. 1805.gadā pēdējais grāfs – Giuseppe Bonanno Branciforti parādu dēļ to nodot Juzuītiem, kas 19.gadsimta beigās to pārveido atbilstoši savām vajadzībām.

Laika posmā no 1921. – 1967.gadam pilī atrodas Montalbāno Pilsētas Dome.

Vēlāk 1980.-tajos gados tiek uzsākti ievērojami remontu un ataunošanas darbi (1982. – 1985., 2004. – 2006.). Pils kļūst par muzeju un galveno tūristu apskates objektu.

Ciematiņa nosaukuma izcelsme ir neskaidra. Vieni autori apgalvo, ka tas varētu būt cēlies no latīņu valodas vārda “mons albus” – balts kalns, citi – arābu valodas vārda “al bana” – lieliska vieta. Savukārt, nesenāku pētījumu rezultāti apliecina, ka tas varētu būt cēlies arī no romiešu zemes īpašnieka vārda (Sesto Nonio Albano), kas pats dzīvoja Tindari apkārtnē. Savukārt, upes Elikona nosaukums cēlies no grieķu (doriešu) valodas vārda “elikon, helicon” (līkumains) 7. – 8.gs.p.m.ē.

Svēto aizbildņu svētki tiek atzīmēti 24.augustā (Maria SS.della Provvidenza) un 6.decembrī (San Nicola di Bari).

Montalbano (3)Montalbano (4)Montalbano (5)Montalbano (6)Montalbano (7)Montalbano (8)Montalbano (9)Montalbano (10)

Apskates objekti:

  • pils – cietoksnis (12.gs., itāliešu val.: Castello di Montalbano Elicona) un viduslaiku ieroču muzejs (Museo della Armi);
  • svarīgākās baznīcas;
    • Chiesa Spirito Santo (1310.g.);
    • Katrīnas baznīca (1310., atjaunota 1344.g., Chiesa Santa Caterina) un Sv.Katrīnas no Aleksandrijas marmora statuja (Antonello Gagini, 16.gs.);
    • Doma baznīca (celta viduslaikos, paplašināta 1654.g., Chiesa Madre o Basilica Minore) – Sv.Nicola marmora skulptūra (Antonello Gagini), koka krusts no 15.gs., Svētais Vakarēdiens (Guido Reni);
    • Chiesa di San Domenico o Santuario di Maria Santissima della Provvidenza (17.gs.) – Sv.Madonnas koka skulptūra ar bērnu rokās (Alessandro Pantano);
    • Chiesa San Sebastiano (1827.g.);
  • tradīcijas un aktivitātes:
    • maizes svētki (Sagra del pane) – Augusta mēnesī;
    • viduslaiku svētki (Feste Aragonesi) – Augusta beigās;
    • kaktusu augļu svētki (Festa del Ficodindia) – Septembra beigās;
    • Jēzus dzimšanas ainiņas uzvedums (Il presepe vivente) – Decembra beigās un Janvāra sākumā;
    • olīveļļas svētki (Festa dell’olio, Braidi) – Decembra mēnesī;
    • ziedu svētki (Infiorata di Braidi, Insabbiata a Montalbano Elicona);
    • Arheoastronomijas festivāls “Akmeņi un zvaigznes” (Pietre e stelle, Festival di ArcheoAstronomia).
  • sieru un desu darītavas – viens no tipiskiem šīs kalnainās zonas produktiem ir melnās cūkas desas un provolas sieri (saldie, pikantie, kūpinātie);
  • dažādu veidu kūciņas ar riekstu krēmiem.

Montalbano (16)

Turpat netālu iesaku apskatīt arī Malabotas mežu (itāliešu val.: Bosco di Malabotta) un Argimusko milzīgos laukakmeņus (itāliešu val.: i megaliti dell’Argimusco, rocche dell’Argimusco). Abi divi atrodas vulkāna Etna ziemeļos starp Nebrodi un Peloritānu kalniem.

Malabotas meža platība ir 32.2 Km2 un, pateicoties tā atšķirīgajam augstumam (650 – 1340 m.v.j.l.), tas īpašs ar savu bioloģisko daudzveidību (var tikt uzskatīts par kontrastiem bagātu dabas pieminekli). Kopš 1997.gada piešķirts Dabas lieguma statuss. Tajā aug ozoli, priedes, dižskābarži, papeles, kļavas, vītoli, lazdu rieksti, valrieksti, kastaņi, ciedri, aslapainās palmas, melnais plūškoks, vilkābeles, eikalipti, savvaļas peonijas, mežrozītes, irbulenes, papardes un dzīvo mežacūkas, Nebrodi kalnu melnās cūkas, zebiekstes, caunas, susuri, posmkāji, putni (piekūni, klijāni, ērgļi, vanagi), zivis (Elikonas upe ir bagāta ar forelēm). Un ne tikai!

Montalbano (13)

Savukārt, Argimusko milzīgie laukakmeņi ir kaut kas īpašs. Jāredz!

Tā ir mītiem un leģendām apvīta vieta, saukta arī par “sicīliešu Stounhendžu”, Malabotas meža teritorijā 1165 – 1230 m augstumā virs jūras līmeņa, no kuras paveras pasakains skats uz visām debess pusēm – dienvidos esošo vulkānu Etna, austrumos Peloritānu kalniem, ziemeļos – Tirēnu jūru un Eolu salām un rietumos – Nebrodi kalniem.

Tā ir vieta, kur savienojas divas realitātes – zeme un debesis, dzīve un nāve (aizkapa dzīve)! Sirreāla vieta, par kuras izcelsmi un nozīmi zinātnieki vēl joprojām nav spējuši vienoties un rast izskaidrojumu, taču cilvēku fantāzija šiem neparastās formas un izvietojuma akmeņiem piešķīrusi sakrālu nozīmi. Tulkojumā no grieķu valodas “argimoschion” nozīmē “lielu atzaru (slāņu) augstiene”.

Leģendas vēsta, ka daudzus gadus atpakaļ uz zemes dzīvojuši giganti, kas izaicinot un uzvarot Dievus, tos apbedījuši zem zemes, tāpēc ikreiz, kad vulkānā notiek izvirdums vai zemestrīce, tā ir šo Dievu dusmu izpausme. Savukārt, vietējie iedzīvotāji šajā vietā lūgušies gigantus pārstāt tos apdraudēt.

Montalbano (14)Montalbano (15)

Teritorijā esošie akmeņi ir divu veidu – viens, tipisks šīs zonas materiāls – smilšakmens / kaļķakmens, otrs – granīts, kas nav tipisks šīs zonas materiāls, tāpēc tiek uzskatīts, ka tie varētu būt atvesti no citurienes. Savukārt, vējš un lietus dabiskā ceļā tiem piešķīris neparastu formu, piemēram:

  • vīriešu un sieviešu dzimumorgāni – dzīvības simbols. Šī bijusi vieta, kur veikti sakrāli auglības rituāli;
  • ērglis ar Saules Dieva simbolu uz kakla – varenība; dzīvība, kas tiecas pēc nemirstības un pēcnāves dzīves; dzīvnieks, kas savieno zemi ar debesīm un norāda uz Nekropoles atrašanās vietu. Vieta, kur notikuši lūgšanas un pateicības rituāli Saulei un Dieviem;
  • galvaskauss,
  • Neolīta dieviete Orante – 26 m augsts akmens, kas atveido lūdzošos personu, un kuras profils izceļas saulei rietot. Ūdens tvertne šajā gadījumā varētu būt izmantota kā vieta, kur ņemt kristībām / iesvētībām paredzēto ūdeni.
  • un apbedījumu vietu (kapeņu) drupas.

Iespējams pagātnē šī vieta izmantota citos nolūkos, taču mūsdienu zinātnieku galvenās hipotēzes ir sekojošās:

  • tā bijusi vieta, kur mācītāji netraucēti nodevušies astronomijai un astroloģijai, un kopš 13.gadsimta arī alķīmijai un astromedicīnai – novērojot zvaigznes un dabas ciklus, šeit noteikti ziemas un vasaras saulgrieži, vienādas dienas un nakts garums un mēness fāzes (astronomiskais kalendārs). Akmeņi izvietoti noteiktā veidā, tādējādi kopējot zvaigžņu izvietojumu debesīs (astrālais spogulis), kāds agrāk bija saskatāms ar neapbruņotu aci. Šī bijusi kulta vieta Saulgriežos;

Interesanti, ka ārsts – alķīmiķis Arnaldo da Villanova, iespējams, to izmantojis kā atklāta veida slimnīcu, kur līdzsvarot iekšējo enerģiju (nodarbojušies ar jogu?) un ūdens tvertne šajā gadījumā, iespējams, izmantota kā vieta, kur audzēt vēlāk asins nolaišanai nepieciešamās dēles.

  • milzīga apbedījumiem veltīta teritorija (augstienē esoša Nekropole) – noteiktā veidā izvietoti dolmens un menhīra apbedījumu akmeņi (dolmens – akmeņu krāvums, kas veido noslēgtu telpu, menhīrs – viens atsevišķi stāvošs akmens), vairāk kā 500 no akmeņiem veidoti Tholos (cubbitari), kas ļoti līdzinās Sardīnijā esošajiem Nuraghi un Puļjā esošajiem Trulli un vēlākie veidojumi (alas jeb nišas) klintīs.

Jebkurā gadījumā, tā ir interesanta vieta, kuru ir vērts apmeklēt, jo akmeņu nezināmā izcelsme, to neparastā forma un izvietojums, un pasakaini skaistais skats uz visām debess pusēm tai piešķir misticisma “piegaršu” un ierindo līdzās tādām citām ar megalītiem slavenām valstīm kā Lielbritānijai, Spānijai, Francijai un Vācijai.

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: