Archive for September 27th, 2011

27/09/2011

Nebrodi kalni (Monti Nebrodi) un Novara di Sicilia

Nebrodi kalni (itāļu val.: Monti Nebrodi, sicīliešu dialektā: Munti Nèbbrudi) atrodas Sicīlijas ziemeļu daļā un kopā ar Madoniju un Peloritānu kalniem veido Sicīlijas Apenīnus. No vulkāna Etna tos atdala Alkantāras (itāļu val.: Alcantara) un Simeto upes. Kalnu augstākais punkts ir Soro kalns (itāļu val.: Monte Soro), kurš ir 1847 m augsts.

Apmēram 50 Km garais un 1.5 stundu ilgais ceļa posms no Falcone līdz Francavilla di Sicilia, braucot cauri Nebrodi kalniem un mazai kalnu pilsētiņai jeb ciemam Novara di Sicilia, izrādījās viens no maniem iespaidiem bagātākajiem braucieniem Sicīlijā. Pat vulkāns Etna nespēja mani pārsteigt un sajūsmināt tik lielā mērā, cik šie kalni un ielejas, kalnu upes, brīvi staigājošās aitas, kalnu kazas, cūkas, govis un visam vēl papildus – saulrieta un austošās vakara miglas radītā noskaņa un kalna augu saldskābā smarža.

Apskates objekti:

  • Nebrodi dabas parks (itāļu val.: Parco dei Nebrodi) – 1993. gadā izveidotais 856.87 Km2 lielais parks ir viens no lielākajiem aizsargājamiem parkiem Sicīlijā. Tas sastāv no četrām (4) zonām un tā teritorijā atrodas 24 pilsētas:  deviņpadsmit (19) no tām atrodas Mesīnas zonā (Acquedolci, Alcara Li Fusi, Capizzi, Caronia, Cesarò, Floresta, Galati Mamertino, Longi, Militello Rosmarino, Mistretta, Raccuja, Sant’Agata Militello, Santa Domenica Vittoria, San Fratello, San Marco d’Alunzio, Santo Stefano di Camastra, San Teodoro, Tortorici, Ucria), trīs (3) Katānijas zonā (Bronte, Maniace, Randazzo) un divas (2) Ennas zonā (Cerami, Troina). Visvairāk apdzīvota ir Bronte (18 512 cilv.) un vismazāk Floresta (637 cilv.), viszemāk atrodas Sant’Agata Militello (25 m.v.j.l.), savukārt, visaugstāk atrodas Floresta (1275 m.v.j.l.), kas ir arī visaugstākā Sicīlijas pilsēta. Atkarībā no grūtības pakāpes dabas parka teritorijā ir iespējams apskatīt kalnus, kalnu ezerus, pilis, u.c. Iespējams izbaudīt plašo floru un faunu.


  •  Novara di Sicilia (sicīliešu dialektā: Nuvara) – šī mazā kalnu pilsētiņa jeb drīzāk ciems, kurš ir atzīts par vienu no skaistākajiem Itālijā, atrodas 650 m.v.j.l. un tajā dzīvo apmēram 750 ģimenes jeb 1447 cilvēki. Tā ir tipiska Viduslaiku pilsēta ar piecām (5) baznīcām, kuru ir dibinājuši sikāni (viena no trīs Sicīlijas pamatiedzīvotāju ciltīm). Tās nosaukums sikānu laikā ir bijis “Noa” (dārzs), vēlāk romiešu laikā – “Novalia” (labības zona), arābu laikā – “Nouah” (dārzs, zieds), Viduslaikos ir tikuši izmantoti vārdi Nucaria, Nuara, Nucharia, Nugaria, Nutaria, Nocerai, Noara, līdz beidzot pilsētai tika piešķirts tās tagadējais nosaukums.

Īpašas pieminēšanas vērts ir pilsētā notiekošais Maiorchina siera turnīrs jeb svētki (itāļu val.: Sagra e torneo del Maiorchino), kas sākas Janvāra beigās un turpinās līdz Marta sākumam. Svētku pirmsākumi attiecas uz 17. gadsimta sākumu un tajos 10 – 18 kg smagais siera rullis, ievērojot spēles noteikumus, tiek ripināts pa pilsētas ielām.

Jānogaršo:
  • sieri: Maiorchino (cilindriskas formas 10 – 18 kg smags aitas piena siers, kurš ir viens no lielākajiem aitas piena sieriem Itālijā! Ņemot vērā tā sarežģīto gatavošanas procesu un nepieciešamo ilgo noturēšanas laiku, tā izmaksas ir samērā augstas un šis kopš 17. gadsimta gatavotais siers draud izzust), Canestrato, Nebrodi Provola, Ricotta;
  • ogas – zemenes, meža zemenes, mellenes, avenes, kazenes, jāņogas, u.c.
  • medus: – pateicoties tam, ka Nebrodi kalnos aug daudzi un dažādi koki un krūmi (citrusi, kastaņi, akācijas, eikalipti, augļu koki, u.c.), zied dažādi kalnu augi, šajā zonā radītais medus ir īpaši aromātisks un ekoloģisks;
  • rieksti, īpaši lazdu rieksti;
  • Nebrodi melnās cūkas gaļas izstrādājumi  – no ārpuses šī cūka izskatās līdzīga mežacūkai, tā dzīvo Nebrodi kalnu mežos un tiek barota speciālās ganībās, tāpēc tās gaļa ir izcila. Gaļa tiek ēsta svaiga vai pagatavotā veidā (piem., salami). Par godu šai cūkai dažādās pilsētās, piem., Maniace, Caronia, Longi un Cesarò, tiek organizēti Melnās cūkas svētki (itāļu val.: Sagra del suino nero).

 Noderīgi:

27/09/2011

Ragūza Ibla (Ragusa Ibla)

Ragūza Ibla (itāļu val.: Ragusa Ibla) ir viena no Noto ielejas pilsētām, kurā atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti. Pilsēta atrodas pašos Sicīlijas dienvidos un ir viena no mūsdienu Ragūzas pilsētas daļām (tās apakšējā jeb zemākā daļa), lai gan pagātnē bija tās vēsturiskās izcelsmes vieta.

Vēsture: 14. gs.p.m.ē. daži no Sicīlijas pamatiedzīvotāju cilts iedzīvotājiem, sikuli, apmetās uz dzīvi uz šī Ibleju uzkalna un izveidoja pilsētu ar nosaukumu Hybla Heraea. Tālāk dažādos posmos pilsētā ir valdījuši grieķi (sākot no 7. gs.p.m.ē., līdz mūsdienām ir saglabājusies grieķu nekropole), romieši (3. gs.p.m.ē. – 2. gs.m.ē.), bizantieši (šo 5 gadsimtu laikā pilsēta gandrīz pilnībā tika nocietināta pret iespējamiem barbaru uzbrukumiem), arābi (8. – 13. gs., šis bija labklājības periods gan ekonomiskā, gan sociālajā un kultūras jomās), normaņi (no 1091. g.), švābi, franči un Aragonas spāņi (1282. g.), kas to  pasludināja par grāfisti. Pēc četriem (4) gadiem, apvienojoties ar Modiku, tika izveidota viena – Modikas grāfiste, kuru apmēram gadsimtu pārvaldīja Kjaramontes ģimene (itāļu val.: Chiaramonte). Pilsētā valdīja ievērojamas autonomijas un labklājības laiki, būtiski palielinājās iedzīvotāju skaits, taču pilsētas privilēģijas beidzās tad, kad Kjaramontes ģimenes pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu, jo iedrošinājās nostāties pret Aragonu.

Apmēram 1400. gadā pie varas nāca Kabrēra ģimene (itāļu val.: Cabrera), ko raksturoja vardarbīga un agresīva pārvaldīšanas politika. Nepārtraukti notika nemieri un pret šīs ģimenes locekļiem vērsti dumpji. 1480. gadā Anna Kabrēra (Anna Cabrera) apprecējās ar Aragonas karaliskās ģimenes pēcteci – Federiko Henrikue (Federico Henriquez) un pūrā tika saņemta Modikas grāfiste. Šīs ģimenes pārvaldībā grāfiste atradās līdz 1702. gadam, kad tās pēdējais mantinieks tika sodīts ar nāvessodu par atbalstu un nostāšanos Austrijas Čārlza pusē. Ar šo brīdi beidzās autonomijas laiki pilsētā.

Tāpat kā pārējās Sicīlijas austrumos esošās pilsētas (Katānija, Noto, Modika, Šikli) Ragūza Ibla būtiski cieta 1693. gada zemestrīces laikā, taču pilsēta spēja ātri atgūties un tika uzcelta praktiski no jauna – vēlīnā sicīliešu baroka stilā. Tā kā iedzīvotāji nespēja vienoties, tad tika celtas divas pilsētas – turīgākie un aristokrātiskākie iedzīvotāji pilsētu cēla citā vietā – aizas virsotnē (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas augšējā daļa, saukta Ragusa Superiore), savukārt, pārējie iedzīvotāji to atjaunoja tās iepriekšējā vietā (mūsdienās tā ir Ragūzas pilsētas apakšējā daļa, saukta Ragusa Ibla) uz 385 – 440 m.v.j.l. augstas kalnu grēdas aizas pakājē

Kopš 1713. gada pilsētā pārmaiņus ir valdījuši savojieši, austrieši un burboni līdz 1816. gadā, apvienojoties ar Neapoli, tika izveidota Divu Sicīliju Karaliste.

1865. gadā, pāris gadus pēc Sicīlijas pievienošanas Itālijas Karalistei (1861), Ragūzas pilsētas augšējā un apakšējā daļa tika apzīmētas ar vienu vārdu – Ragūzas pilsēta. Abas pilsētas pastāvēja atšķirti līdz 1926. gadam, kad tās tika apvienotas, lai kļūtu par reģiona centru (līdzšinējās Modikas pilsētas vietā).

Apskates objekti:

Ragūza Ibla atrodas trīspadsmit (13) Pasaules mantojuma objektu sarakstā (UNESCO) iekļauti objekti (pārējie pieci atrodas Ragūzas pilsētas augšējā jeb jaunākajā daļā).

  • baznīcas:
  • Sv.Džordžio doma baznīca (1744 – 1775) (itāļu val.: Duomo di San Giorgio) atrodas pilsētas galvenajā laukumā un uz to ved apmēram 200 pakāpieni. Baznīcu 1738. gadā projektēja slavenais sicīliešu arhitekts Rosario Gagliardi. Parīzes panteonam līdzīgais neoklasicisma stilā veidotais iespaidīgais kupols tika realizēts 1820. gadā;

  • Chiesa di Santa Maria dell’Itria – šī sākotnēji 14. gadsimtā celtā baznīca gandrīz pilnībā tika sagrauta 1693. gada zemestrīces laikā. Vēlāk tā tika atjaunota un paplašināta. Ļoti interesanta ir baznīcas iekšpuse ar pieciem (5) altāriem, kurus bagātīgi rotā grebtas skuptūras un ziedu vītenes. Skaists ir arī baznīcas kupols (zilā krāsā);


  • Chiesa di San Filippo Neri (1622) – šī baznīca ir celta pāris gadus pēc Filippo Neri iesvētīšanas un praktiski netika skarta zemestrīces laikā. 18. gadsimta otrajā pusē tā tika atjaunota, sānos izveidojot plašus logus un atjaunojot senos koka griestus;
  • Chiesa di Santa Maria dei Miracoli – baznīca tika uzcelta pēc tam, kad 17. gadsimtā daži Ragūzas pilsētas iedzīvotāji atrada Madonnas ar bērnu senu attēlu. Šis atradums nekavējoties tika interpretēts kā brīnums, tāpēc tika nolemts tam par godu celt baznīcu;
  • Chiesa di San Giuseppe (1756 – 1796) – baznīca ir celta pēc benediktiešu mūķeņu pieprasījuma.  Tās fasāde ir ievērības cienīga ar dažādu svēto statujām, savukārt, iekšpuse – ar iespaidīgām melnkoka dekorācijām, mozaīkām, majoliku;


  • Chiesa di Santa Maria del Gesù – baznīcu un klosteri uzsāka celt 1639. gadā no pamestās Ragūzas pils materiāliem. Atšķirībā no klostera, zemestrīces laikā bojātā baznīca pilnībā tika atjaunota 1700. gadā. Tā ir 21m augsta 4 stāvu ēka;
  • Chiesa di San Francesco all’Immacolata – 13. gadsimtā celtā baznīca daļēji tika sagrauta zemestrīces laikā, saglabājušies elementi, piem., galvenie vārti un zvanu torņa pamats, tika izmantoti atjaunotajā baznīcas ēkā 1711. gadā;
  • Chiesa del Purgatorio – baznīcu pārtrauca celt īsi pirms 1693. gada zemestrīces un brīnumainā kārtā zemestrīces laikā tā necieta. Atjaunošanas darbi tika veikti 18. gadsimtā.
  • ēkas:
  • Palazzo della Cancelleria (13. gs.) – šo 13. gadsimtā celto ēku savā laikā iegādājās pilsējas dome un tajā atradās kanceleja. Ievērojama ir ēkas fasāde, tās balkons un sānu logi;
  • Palazzo la Rocca (1765)  – ēka ir celta pēc barona La Rocca pasūtījuma kā tā rezidences ēka. Interesanta ir ēkas fasāde, balkonu dekorējumi un galvenajās telpās saglabājušās 18. gadsimta oriģinālās mēbeles;


  • Palazzo Cosentini iespējams apskatīties bagātīgus balkonu dekorējumus abstraktu tēlu, skorpionu, čūsku un citu zvēru veidā;
  • Palazzo Sortino Trono (1778)  – eleganta ēka, kas celta pēc don Ignazio Sortino Trono pasūtījuma uz ģimenei piederošās zemes un zemestrīces izpostīto īpašumu drupām;
  • Palazzo Battaglia (1724) – ēka tika atjaunota 1748. gadā, vēl vairāk akcentējot tās arhitektonisko matestātiskumu. 
  • Ibleju dārzs (itāļu val.: Giardino Ibleo) un pasakainie skati uz pilsētu un ieleju;

  • Ibleju reģiona arheoloģiskais muzejs (itāļu val.: Museo archeologico regionale Ibleo) – iespējams apskatīties dažādus arheoloģiskos atradumus no neolīta laikiem;

Jānogaršo:

  • il caciocavallo ragusano – taisnstūra veida siers, kas gatavots no Modikas šķirnes govs piena. Var tikt pasniegts gan kā uzkoda, gan kā saldais ēdiens, jo svaigā veidā tas ir salds, savukārt, noturēts – pikants. Ragūzas zonā šis siers tiek izmantots ļoti daudzu citu ēdienu pagatavošanā, piem., “cascavaddu all’argintera”, kas ir šī siera šķēle iemērkta sakultā olā un tad cepta eļļā;
  • la scaccia ragusana ir slēgta veida pica (focaccia), kas pildīta ar aromatizētu tomātu mērci un Caciocavallo sieru;
  • i cavatieddi ir svaigi makaroni ar tomātu un cūkgaļas mērci;
  • a stemperata” – gaļa ar mērci, kuras sastāvā ietilpst ķiploki, olīvas, kaperi, burkāni, selērija un piparmētras, pagatavošanas laikā pievienots vīna etiķis;
  • trippa alla moda di Ragusa – dzīvnieku iekšu ēdamā daļa, kas gatavota kopā ar mandelēm, riekstiem un kanēli;
  • il biancomangiare – tas ir uz mandeļu bāzes gatavots deserta ēdiens. Tā sastāvā ietilpst smalki sakapātas mandeles, cukurs, kartupeļu milti, rīvēta citrona miziņa, kanēlis un saldais krējums. Visas sastāvdaļas tiek sajauktas un masa tiek ielieta raksturīgā formā. Kad masa ir sacietējusi, tā tiek izlikta uz šķīvja, kas dekorēts ar piparmētru lapiņām, u.c.

 Scacce ragusane