Pakīno tomāti (Pomodoro di Pachino)

Food_Pomodori datterini

Pakīno tomāti (itāļu val.: Pomodoro di Pachino IGP) savu nosaukumu ir ieguvuši pateicoties Sicīlijas dienvidos esošajai Pakīno pilsētai (itāļu val.: Pachino), kuras teritorijā šie tomāti ir atraduši savus ideālos augšanas apstākļos un mūsdienās tiek audzēti tuneļu siltumnīcās ļoti plašās teritorijās.

Vēsture. 16. gadsimta vidū Kristofors Kolumbs no Dienvidamerikas, tomātu dzimtenes, kur vēl joprojām var sastapt savvaļas formas, tos atveda uz Eiropu, Spāniju un Portugāli, no kurienes tie tālāk nonāca Itālijā, Francijā un citās Eiropas valstīs. Sākotnēji tomāti tika audzēti botāniskajos dārzos kā krāšņumaugi, tika izmantoti medicīnā, un tikai vēlāk tos sāka izmantot pārtikā. Tikai trīs gadsimtus pēc tomātu ievešanas Eiropā pagatavot arī tomātu mērci. Mūsdienās tie tiek uzskatīti par vienu no populārākajiem produktiem Vidusjūras zemēs. 

Apmēram līdz 1980.-to gadu beigām itāļu ģimenes patērēja galvenokārt salātu veida tomātus – dažādus pēc to formas, izmēra un krāsas. Grappolo un ķiršu tomātiņi, kas mūsdienās ir kļuvuši tik populāri un pieprasīti, masu patēriņam nebija pieejami.

To audzēšanas pirmsākumi ir saistāmi ar 1925. gadu, kad Sicīlijas piekrastes teritorijā apūdeņošanai tika izmantotas gruntsūdens akas. Balstoties uz šo sākotnējo pieredzi, tika secināts, ka šādi audzēti produkti nogatavojas 15 – 20 dienas agrāk nekā citās zonās audzēti līdzvērtīgi produkti. Sākotnēji šie tomāti tika audzēti privātmāju dārzos kā ziemas produkts un tika uzglabāti nojumēs, mūsdienās tie ir pieejami visu cauru gadu. Tajā laikā būtisku audzēšanas teritoriju paplašinājumu ierobežoja tas, ka plašos apmēros tika audzēti vīnogulāji.

1950.-to gadu sākumā piejūras teritorijā paplašinājās tomātu audzēšanas platības un tika izmantotas metodes, kas stimulēja un aizsargāja ražu tās aizmetņa stāvoklī (milzīgas temperatūras svārstības starp dienu un nakti).

1960.-to gadu sākumā radās pirmās siltumnīcas, mainījās to forma (mūsdienās tās ir tuneļveida) un pārklājošais materiāls. Tas viss tika radīts tāpēc, lai paātrinātu tomātu nogatavināšanās procesu un palielinātu ražas skaitu. Tajā laikā tika audzēti galvenokārt lielie tomāti.

Būtiskas pārmaiņas notika 1989. gadā, kad Sicīlijas dienvidu teritorijas Sirakūzu zonā – Pakīno un Portopalo Capo Passero pilsētu teritorijās – ebreju uzņēmums „Hazera Genetics” ieviesa divas jaunas tomātu šķirnes – ķekarveida ķiršu tomātus „Naomi” un grappolo šķirnes tomātus „Rita”. Šie tomāti mūsdienās ir pazīstami ar savām īpašajām garšas īpašībām, raksturīgo augļa mīkstuma konsistenci, košo krāsu un spīdīgumu, kā arī ilgo uzglabāšanas periodu pēc ražas novākšanas un augsto vitamīnu (C vitamīna) un antioksidantu (likopēna) saturu.

Pateicoties šīs zonas īpašajiem teritoriālajiem (vulkāniskas izcelsmes smilšaina augsne, iesāļs apūdeņojamais ūdens) un klimatiskajiem apstākļiem (karstas un sausas vasaras, maigas ziemas), jaunā veida tomātu audzēšana padevās ļoti labi. Problēmas sagādāja pretestība no ražotāju puses uzsākt to audzēšanu siltumnīcu tuneļos (paplašināt to ražošanas apmērus) un pārdošana, jo cilvēki bija pieraduši pie salātu veida tomātiem, kas tika patērēti svaigā veidā.

Nākamo pāris gadu laikā šīs tomātu šķirnes ieguva milzīgu popularitāti un nu jau bija sastopamas gandrīz katra itāļa mājās uz pusdienu galda ar nosaukumu „Pakīno tomāti”.

Panākumi sekoja arī pārējām „Hazera Genetics” ieviestajām tomātu šķirnēm, piem., datterino „Lucinda” un ķiršu „Shiren”.

Drīz vien arī citi uzņēmumi sāka pievērsties grappolo un ķiršu tomātu ražošanai. Kā viens no galvenajiem šo tomātu veidu veiksmes faktoriem tiek minēti divu gēnu esamība – rin (nogatavināšanas faktors) un nor (nav nogatavināšanas faktora), kas ļāva tomātiem saglabāt savas raksturīgās īpašības 2 – 3 nedēļas pēc to novākšanas, turklāt, ķiršveida tomātu audzēšanā tiek izmantots daudz mazāk pesticīdu, lai tos pasargātu no kaitēkļiem.

Būtisks sasniegums un atzinības moments notika 2003. gadā, kad Sirakūzu zonas Noto, Pakīno un Portopalo Capo Passero un Ragūzas zonas Vittoria, Ispica, Acate, Scicli, Santa Croce Camerina pilsētu teritorijas ieguva aizsargājamas teritorijas sertifikātu (Protected Geographical Indication). 

Pakīno tomātu veidi.

Aizsargājamas teritorijas sertifikāts ir piešķirts četrām tomātu šķirnēm. Katrai no tām piemīt atšķirīgas īpašības un tās ir orientētas uz atšķirīgiem tirgus segmentiem. Visus šos tomātu veidus apvieno izteikta krāsa, lieliskas uzglabāšanas īpašības, u.c.

            Pakīno tomātu veidi:

  • Ķiršu tomāti (itāļu val.: ciliegino) – nelieli (viens tomāts sver apmēram 20 -30 gr.), apaļas formas augļi, kas apvienoti ķekarā pa 16 – 20 augļiem, izteikti sarkana krāsa un spīdīgums;
  • Grappolo tomāti (itāļu val.: grappolo) – nedaudz lielāki kā ķiršu tomāti (viens auglis sver apmēram 160 – 180 gr.), apaļi un gludi augļi, kas apvienoti ķekarā, koši sarkanā krāsā, kas reizēm var būt arī ar zaļganīgu nokrāsu;
  • Rievotie tomāti (itāļu val.: costoluto) – salīdzinoši liels auglis, kas vizuāli piesaista uzmanību, jo ir apaļi rievots, tumši zaļas krāsas un spīdīgs, ļoti labas garšas īpašības (īpaši piemēroti ziemas periodā);
  • Apaļi gludie tomāti (itāļu val.: tondo liscio) – apaļas formas salīdzinoši liels auglis, gluds, zaļā vai tumši sarkanā, spīdīgs.

One Trackback to “Pakīno tomāti (Pomodoro di Pachino)”

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: