Sicīliešu marionetes (Pupi siciliani)

Pupi siciliani (2)

Sicīliešu marionetes (itāļu val.: pupi siciliani) un sicīliešu marionešu teātris (itāļu val.: L’Opera dei pupi, sicīliešu dialektā: Òpra dî Pupi) 2001. gadā tika pieteikts un 2008. gadā pasludināts par UNESCO Cilvēces nemateriālā un mutiskā mantojuma vērtību.

Tas ir ļoti sens un agrāk 19. – 20. gadsimta sākumā īpaši populārs teātra mākslas veids Sicīlijā, kas bija vienīgais mirstīgo cilvēku radošais un sociālpolitiskais izpausmes veids un nodrošināja seno folkloras tradīciju nodošanu no paaudzes paaudzē, galvenokārt mutiskā veidā. Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ir ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un ir izdzīvojis līdz mūsdienām, kur to vēl joprojām turpina atsevišķas skolas, bieži vien ģimenes uzņēmumi jau ceturtajā un piektajā paaudzē.

Marionetes. Marionetes ir lelles ar kustināmiem locekļiem, ko darbina ar pavedieniem, auklām, atsperēm. Tās var būt izgatavotas no koka, plastmasas, auduma, metāla, māla vai jebkura cita materiāla. Parasti tās tiek atveidotas kā cilvēkveidīgas būtnes (ar atbilstošiem tērpiem un papildus elementiem), taču var būt atveidotas arī kā zvēri un citas mītiskas būtnes. Tās sastāv no vaļīgām locītavām un vairākām auklām (balsta, kustību un specefektu auklām), kas pārsvarā gadījumu virs galvas ir savienotas koka stienītī. Visbiežāk tās sastāv no 9 auklām, kas ir pievienotas dažādām ķermeņa daļām, piemēram, pleciem, kājām, rokām, galvai un mugurai, taču sarežģītākām marionetēm var būt pat 50 auklas, nodrošinot skriešanai, dejošanai un runāšanai līdzīgas kustības.

Vēsture: pazīstamas jau senajā Indijā (4000. g.p.m.ē.), Ēģiptē (2000. g.p.m.ē.), Grieķijā un Romā, marionetes sākotnēji tika izmantotas apmācības nolūkos, lai ar to palīdzību vienkāršiem cilvēkiem izskaidrotu reliģiskos rituālus un ceremonijas, kā arī vienkāršas ikdienišķas darbības. Tikai senās Grieķijas un Romas laikā (apmēram 500. g.p.m.ē.) tās sāka izmantot izklaides nolūkos, galvenokārt, lai uzjautrinātu bērnus, taču, ņemot vērā to nelielos izmērus, tās tiek uzskatītas drīzāk par rotaļlietām nekā marionetēm mūsdienu izpratnē.

Pēc Romas Impērijas krišanas, Itālija tiek uzskatīta par galveno marionešu dzimteni Eiropā. Viduslaikos marionetes tika izmantotas galvenokārt baznīcās, lai ar to palīdzību izskaidrotu Svētos rakstus, taču, tuvojoties renesanses laikam (14. – 16. gadsimtam), šajās izrādēs arvien vairāk parādījās komēdijas un sarkasma elementi. Tās aizliedza izrādīt baznīcas telpās. 16. gadsimta beigās pirmo reizi ir ticis izmantots vārds „marionete”. Šīs izrādes sāka izrādīt turpat esošajos baznīcas dārzos, gadatirgos un tirgus laukumos. Tās bija lielisks darba instruments tirgotājiem un baņķieriem. Strauji palielinājās izrāžu skaits, turklāt, tās kļuva divkosīgākas un farsākas. Līdz beidzot meistari apvienojās un izveidoja ceļojošas aktieru, mūziķu, marionešu meistaru un komiķu grupas, no kā arī ir radies itāļu komēdijas žanrs Commedia dell’Arte. Marionetes tika izmantotas šī teātra žanra ietvaros.

Senākais viduslaiku marionešu izrādes atainojums, kas pieejams 12. gadsimta manuskriptā „Hortus deliciarum”.

17. gadsimtā itāļu meistari ceļoja pa Eiropu un popularizēja savu mākslu. Viņi iepazīstināja pārējās Eiropas valstis ar savu vispopulārāko marioneti – neapoliešu Pulcinellu. Īpaši popularitāti ieguvušās izrādes sāka atveidot arī citu valsti meistari un līdz 1650.-tajiem gadiem šis tēls jau bija iekarojis Eiropu. Francijā tas tika saukts par Polichinelle vai Guignol, Lielbritānijā – Punchinello vai Punch, savukārt, citās Eiropas valstīs populārākie marionešu tēli bija Hanswurst un Kasperle Vācijā un Austrijā, Don Cristobal Spānijā, Mester Jakel Dānijā, Petrushka Krievijā un Jan Klaasen Holandē. Lielākā daļa no šīm marionetēm bija cimdu marionetes.

17./18. gadsimta marionešu izrādes Eiropā raksturoja, no vienas puses, šarms un izsmalcinātība (aristokrātu dārzos un namos atveidotās marionešu izrādes bija viens no teātra un mūzikas izpausmes veidiem – grezns, izsmalcināts, to laiku valdošās varas un reliģiskās autoritātes un labas manieres ievērojošs izklaides un baudas veids), bet no otras puses – tiešums, sarkasms un vulgaritāte (ielu marionešu meistaru izrādes pilsētu laukumos tika uzskatītas par draudu valdošās varas pārstāvjiem, tāpēc tās centās kontrolēt; īpaši aktuāli tas bija Francijā, kur klasiskā teātra pārstāvji mēģināja apspiest marionešu meistarus, jo to izrādes nepakļāvās valdošajai cenzūrai. Cenzūras loma mazinājās tikai 17. gadsimta beigās). Tas bija laiks, kad marionešu teātri piedzīvoja milzīgus panākumus. Mazi teātri tika izveidoti katrā pilsētā, rakstnieki un mākslinieki rakstīja tieši marionešu teātriem paredzētas īpašas lugas un operas (Vācija 1810. – Henrich von Kleist, Francija 1860-1870 – George un Maurice Sand, Beļģija 1890 – Maurice Maeterlinck, Anglija 1907 – Gordon Craig, Vācija 1920 – Paul Klee) un būtiski uzlabojās marionešu tehniskās funkcijas, kas ļāva paplašināt to izpausmes veidus (piem., Pietro Radillo nomainīja divas auklas pret astoņām).

No 18. gadsimta beigām līdz ar aristokrātisko ģimeņu ietekmes mazināšanos un visu 19. gadsimtu šīs marionešu izrādes bija harmonijā ar tā laika notikumiem, tās bija piepildītas ar dumpiniecisku humora devu. Marionetes kļuva par sociālā protesta un politiskās satīras instrumentu. Marionešu meistarus centās apspiest un kontrolēt varas iestāžu pārstāvji, tāpēc marionešu izrādes sāka izrādīt arvien vairāk lauku teritorijās. 19. gadsimta beigās meistari sāka izmantot lielākas skatuves un konkurēt ar citiem mākslas veidiem, kur tika izmantotas maskas. Radās daudzi jauni tēli, piem., Itālijā pastāvēja Rugantino (Roma), Gioppino (Bergamo), Sandrone (Modena), Fagiolino un Sganapino (Bologna), Peppennino (Catania), Nofrio un Virticchio (Palermo), kamēr Neapole vienmēr palika uzticīga savai „Pulcinella”. Ņemot vērā ieviestās tehniskās izmaiņas, šajā laikā radās arī atšķirīgi marionešu tipi, kad, piemēram, centrālais metāla stienis tika aizvietots ar divām auklām galvas sānos. Tas ļāva veikt daudz plastiskākas un smalkākas kustības, bet darboties ar šādām marionetēm kļuva grūtāk. Tāpēc īpaši profesionālie meistari guva milzīgus panākumus. Īpaši populāri bija ceļojošo mākslinieku izrādītie bruņinieku stāsti ar ik vakara turpinājumiem. Arī izrāžu scenāriji kļuva sarežģītāki un mākslinieki centās tos slēpt viens no otra, lai neizpaustu radošās idejas.

20. gadsimta sākumā klejojošo marionešu meistaru senās folkloras tradīcijas nomainīja jaunas tendences un svaigas pieejas. Tika radītas jaunas izrādes gan pieaugušajiem, gan arī bērniem. 1920.-tajos gados līdz ar itāļu imigrantu ierašanos ASV strauji palielinājās interese par tām. Taču 1950.-to gadu straujā ekonomiskā attīstība radīja politisko un sociālo apvērsumu un pašos pamatos apdraudēja šo tradīciju (kino un televīzijas attīstības laiks; 1940.-tajā gadā tika uzņemta Disneja filma „Pinocchio” ar koka marioneti galvenajā lomā). Daudzos Itālijas reģionos šis teātra žanrs izzuda, taču dažviet atdzima pēc 20 – 30 gadiem.

Sicīliešu marionešu teātris ir vienīgais šī teātra žanra piemērs, kurš ir ticis pārmantots bez pārtraukuma, t.i., no paaudzes paaudzē, un ir izdzīvojis līdz mūsdienām.

Sicīlijā marionešu teātrim ir ļoti senas tradīcijas un līdz mūsdienām tās ir izdzīvojušas pateicoties tam, ka tās folkloras veidā, galvenokārt mutiskā veidā, ir tikušas nodotas no vienas paaudzes otrai. Trubadūru jeb dziesminieku tradīcijas Sicīlijā ir pastāvējušas jau 11. – 13. gadsimtos un tiek uzskatītas par marionešu mākslas pirmsākumiem. Īpaši populāri tajā laikā bijuši stāsti par franču galminiekiem, piem., Orlando Furioso stāsts, kas ir 1100.-to gadu franču episkās poēmas „Rolanda dziesmas” itāliskā versija (apmēram 16. gadsimtā šis stāsts pirmo reizi tika izrādīts ar marionetes palīdzību). Taču viss notika ļoti vienkāršā veidā – fonā bija vienkāršs ainavas gleznojums un priekšpusē stāvēja trubadūrs, kurš tautas sanākšanas vietās mūsdienu izpratnē viduvējā līmenī izdziedāja savus bruņinieku stāstus. Situācija mainījās apmēram 19. gadsimtā, kad mākslinieciskais izpildījums sasniedza jaunu attīstības līmeni – figūras pārtapa par marionetēm, izrādes laukumi pārvērtās par teatrālām skatuvēm un vienkāršās cīņas pārvērtās par īstiem priekšnesumiem, kas aizrāva publiku. Šis fenomens burtiski pārņēma Sicīliju un katrā pilsētā tika izveidots savs marionešu teātris, iestudētas pieaugušajiem un bērniem saistošas izrādes, kas tēlainā un dzīvā veidā nākamajām paaudzēm nodeva daudzus vēsturiskos stāstus un tradīcijas. Mūsdienās, līdz ar kino, televīzijas un interneta attīstību, šis mākslas veids ir kļuvis arvien apdraudētāks.   

Marionešu veidi.

Pastāv vairāki marionešu veidi, taču visbiežāk izmantotie ir:

  • sicīliešu marionetes – tās ir vienkāršākas, veidotas no koka un vadīšanai paredzētās auklas ir savienotas virs galvas esošajā koka stienītī;
  • čehu marionetes – tās ir sarežģītākas un marionešu vadīšana notiek ar auklu palīdzību (tās nav savienotas koka stienītī), tāpēc ar šo marionešu palīdzību var atveidot daudz smalkākas kustības, piem., mutes kustības, plaukstu locītavu kustināšanu.

Sicīlijā pastāv divas atšķirīgas tradīcijas jeb sicīliešu tradicionālā marionešu teātra stili – Palermo un Katānijas skolas – līdzīgas pēc marionešu sejas vaibstiem un tērpu stilistiskā noformējuma, bet atšķirīgas pēc marionešu izmēriem un svara, marionešu uzbūves un vadīšanas veida, skatuves uzbūves un noformējuma, kā arī repertuāra un marionešu runas veida.

Palermo marionetes Katānijas marionetes
Izmērs 80 – 100 cm 80 – 130 cm
Svars apmēram 8 kg apmēram 35 kg
Mehānikas raksturojums kustināmas ceļu locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts makstī stīvas kājas, bez ceļa locītavasJa marionete ir karavīrs, tad zobens tiek turēts labajā rokā
Marionešu vadīšanas veids marionešu vadīšana notiek no skatuves sāniem, kur marionešu meistari stāv uz zemes vienā augstumā ar tām marionešu vadīšana notiek no apmēram 1m augstuma (no tāda kā tilta)
Skatuve lielāka dziļumā nekā platumā, kas ļauj meistaram aizkulisēs noliekties un palikt neredzamam skatītājiem lielāka platumā nekā dziļumā, kas ļauj meistaram brīvi pārvietoties pa tiltu un sekot līdzi marionetes kustībām
Skatuviskais noformējums bagātīgāks un stilizētāks vienkāršāks, sentimentālāks, dramatiskāks
Repertuārs vienkāršāks daudz plašāks

Marionešu meistars ir universāla persona, kura sevī apvieno galdnieku (koka marionetes izgatavošana), kalēju (marionešu bruņu izgatavošana), mākslinieku (skatuviskais noformējums, u.c.) un rakstnieku (scenārija rakstīšana). Bieži vien šajā nodarbē ir iesaistīta visa ģimene, jo vidēji liela marionešu teātra sastāvā ir jābūt apmēram 100 marionetēm, virknei to ekipējuma un rezerves daļām, katrai no tām ir jāizgatavo tērps, jāveido skatuviskais noformējums. Katram meistaram ir savi triki un tehnika, ko viņš izmanto izrādes laikā un bieži vien personalizēts repertuārs, kas tiek pasniegts senu folkloras tradīciju veidā. Izrādes laikā meistars izmantoliterālo valodu, kuru papildina ar atsevišķiem izteicieniem vai frāzēm vietējā dialektā. Fonā skan muzikālais pavadījums. Šāds darbs nozīmē to, ka meistaram ir jābūt ne tikai labam amatniekam, bet arī aktierim, jo marionetes ir jāspēj atdzīvināt. No dažām šādām ģimenēm ir dzimuši slaveni aktieri, piem., Giovanni Grasso un Angelo Musco.

Slavenākās marionešu meistaru dinastijas, kuras tradīcijas ir nodevušas un turpina jau vairākās paaudzēs:

  • Katānijā – Crimi (Gaetano Crimi (1807 – 1877) 1835. gadā atvēra savu pirmo teātri), Trombetta, Napoli (nepārtraukta darbība no 1921. gada jau četrās paaudzēs), Grasso, Pennisi, Macri’, Giuseppe Chiesa un Angelo Musco, kuri strādāja Teatro Machiavelli (vēlāk abi izveidoja katrs savu teātrus);
  • Palermo – Cuticchio, Argento, Mancuso, Greco;
  • Mesīna – Gargano;
  • Sirakūzas – Vaccaro-Mauceri.

Palermo_Mancuso pupiCastelbuono_Castello (2)Pupi siciliani

Repertuārs. Bruņinieku stāsti, to varoņi, mīlas dēkas un karagājieni, drosme un nodevība, godkāre un sakāve, vara un neprāts ir visvairāk izplatītie stāsti sicīliešu kultūrā, kas tiek atainoti arī marionešu teātra izrādēs. Tie vēstī par vienmēr apdraudēto taisnīguma principu, apvienojot skaistuma un dižciltības ideālu ar bruņinieku laikmeta garu.

Visā Sicīlijā plaši apspēlēts ir Carlo Magno cikls un tā sadaļas: Hektorā stāsts un tā pēcteči, Francijas karalis un karaliene no Konstantīnes līdz Carlo Magno, Francijas galminieku vēsture, Guido Santo un Carlo Magno pēcteči. Plaši apspēlēta ir arī bandītu tēma, kas sākumā tika attēlots kā nesimpātisks, brutāls tēls, kurš aplaupa nelaimīgos ceļotājus, kas viņam patrāpījušies ceļā, taču pēc 1860. gada tas tiek attēlots (Rinaldo) kā spēcīgs un drosmīgs tēls, kurš pretojas valdošajai politiskajai un sociālajai nevienlīdzībai, cīnās par sociālo taisnīgumu. Marionešu teātrī neiztikt arī bez viduslaiku stila cīņām un kaujām, līdz ar to arī nāves. Katānijā tās tiek attēlotas daudz mierīgāk, kamēr Palermo tās ir aktīvākas un ietver pat papildspēku ierašanos. Parasti galvenie tēli neaiziet bojā.

Visiemīļotākie sicīliešu marionešu teātra tēli ir Orlando (spēka, uzticības un lojalitātes simbols) un Rinaldo (dumpinieks), vēl galvenajās lomās darbojas Carlo Magno, Angelica, Gano di Maganza (sliktais tēls – nodevējs, kurš slēpjas aiz bārdas un staigājotklibo), arābi – Rodomonte, Mambrino, Ferrau’, Agramante, Marsilio, Agricane.

Noderīgi:

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: