Taormīna (sicīliešu dialektā: Taurmina) ir visgleznainākā un tūristu visapmeklētākā Sicīlijas pilsēta. Tā atrodas apmēram 65 Km attālumā no Katānijas, uz 204 m augstas klints ar pasakainu skatu uz Jonijas jūras piekrasti, sākot no Mesīnas līdz par Sirakūzām, turklāt, tās fonā atrodas vulkāns Etna.
Pilsētā dzīvo apmēram 12 000 iedzīvotāju un tā sastāv no divām daļām: pilsētas vēsturiskā centra, kurš atrodas Tauro kalna nogāzē un pludmales daļas (Taormina Mare). Abas šīs daļas savieno gaisa vilcieniņš (itāļu val.: funiculare; 10 min brauciens no Taormina Mare līdz Via Pirandello), taču augšā pa serpentīna ceļiem iespējams uzbraukt arī ar auto. Ieeja pilsētas vēsturiskajā centrā iespējama pa diviem vārtiem – Mesīnas vārtiem (Porta Messina; atrodas pilsētas ziemeļos), ja augšā tiek uzbraukts ar gaisa vilcieniņu vai Katānijas vārtiem (Porta Catania; pilsētas dienvidos), ja augšā tiek uzbraukts ar auto. Abus vārtus savieno pilsētas galvenā iela (Corso Umberto I), kas ir gājēju iela un uz kuras atrodas neskaitāmi veikaliņi, restorāni un kafejnīcas, viesnīcas, muzeji, pagalmi un parki.
Vēsture: Taormīnas vēsture ir pietiekami sarežģīta. Tās nosaukums laika gaitā ir ticis mainīts vairākkārt. Grieķi šo pilsētu dēvēja par Tauromenion, romieši – Tauromoenium, bizantieši – Tauromoenia vai Tauromoenis, arābi – Tabermin un vēlāk Almoezia, normāņi – Taurominium, aragonieši – Taurominia. Nosaukums ir ticis mainīts arī pēc 16. gadsimta: Tauromenia, Tavormina, līdz beidzot Taormina.
Zināms, ka Sicīlijas pamatiedzīvotāji sikuli Taormīnā ir dzīvojuši jau pirms grieķu ierašanās Sicīlijā (735. g.p.m.ē.) un to pirmās kolonijas izveidošanas Džiardini Naksos pilsētā. Taormīna bija mazs ciematiņš kalnos, kuram, bēgot no Sirakūzu tirāna Dionīsa I, 403. g.p.m.ē. pievienojās netālu esošās Džiardini Naksos pilsētiņas iedzīvotāji. Džiardini Naksos pilsētiņā tajā laikā jau bija attīstīta civilizācija, tāpēc Taormīnas pamatiedzīvotāji bija ieguvēji. Taču drīz vien (392.gp.m.ē.) Dionīsa I mantkārīgie algotņi ieņēma arī Taormīnu un daudzi no Naksos aizmukušajiem iedzīvotājiem tika sagūstīti un nodoti verdzībā, vai arī beigu beigās pārdoti Sirakūzām. 358. g.p.m.ē. tiek uzskatīts par Taormīnas dibināšanas gadu, jo tika apspiests Dionīss I un pilsēta ieguva tās nosaukumu Tauromenion. Nākamos 2 gadsimtus pilsētā viens pēc otra turpināja valdīt grieķu tirāni.
Pēc tam Taormīnā valdīja romieši (212. g.p.m.ē.), pilsēta tika pārdēvēta par Tauromoenium. Lai gan tā bija viena no romiešu neskaitāmajām kolonijām Sicīlijā, kurā tika ieviesti un nepārtraukti palielināti nodokļi, tādējādi bremzējot pilsētas ekonomisko attīstību ilgtermiņā, tomēr tā bija īpašāka nekā citas kolonijas. Pilsētai tika piešķirtas noteikta veida privilēģijas. Tā saglabāja noteikta veida neatkarību (sarunas turpināja noritēt grieķu valodā), pilsētā tika uzbūvētas daudzas skaistas ēkas un atpūtas vietas (tā bija konsulu un aristokrātu atvaļinājumu vieta). Taču vienlaikus šiem pozitīvajiem notikumiem noritēja arī ne tik skaistas lietas, piemēram, vergu masveida slepkavības (noslepkavoto vergu asinis, sapildītas tvertnēs, tika izmantotas zušu uzbarošanai), uzdzīve, u.c. Taormīna kļuva par patvēruma vietu tiem vergiem, kuri sacēlās pret Romu, kura vienmēr bija izturējusies pret Taormīnu savādāk, daudz priviliģētākā veidā nekā pret citām savām Sicīlijas kolonijām.
Pēc Romas Impērijas krišanas, pilsētā īsu brīdi valdīja goti, tad bizantieši (476 g.), notika pakāpeniska pievēršanās kristietībai. Taormīna bija Sicīlijas bizantiešugalvaspilsēta, kurā atradās bīskapijas centrs (saglabājās līdz 1082. g.). Pirmais bīskaps bija Pankrācijs no mūsdienu Turcijas teritorijas (Pankrācijs ir Taormīnas aizbildnis).
902. – 906. gadā, pēc vairāku gadu desmitu sīvām cīņām, pilsētu iekaroja arābi (musulmaņi) un tā tika pārdēvēta par Almoezia. Iestājās noteiktas attīstības periods, bija vērojams būtisks progress lauksaimniecības jomā (apelsīni, citroni, apūdeņošanas sistēmas), filozofijā, medicīnā un matemātikā, taču problēmas sagādāja nespēja pieņemt islāmisko dominanci.
1078. gadā varu pārņēma normāņi, ar pāvesta atbalstu tā atkal tika pievērsta kristietībai (katolismam) un atguva savu iepriekšējo nosaukumu. Iestājās pozitīvs periods pilsētas ekonomiskās attīstības, arhitektūras un kultūras dzīvēs.
Švābu valdīšanas laikā īss, bet intensīvas labklājības periods bija tieši Frīdriha II no Hohenštaufenu dinastijas valdīšanas laikā (1198. – 1250. g.). Ņemot vērā to, ka viņam bija sliktas attiecības ar pāvestu, kurš viņu nosauca pat par Antikristu, tad par nākamo Sicīlijas Karali pāvests (pēc tautības būdams francūzis) kronēja savu tautieti – francūzi Čārlzu I (valdīšanas laiks 1266. – 1285. g.). Tāpat kā citas Sicīlijas pilsētas, Taormīna atteicās atzīt jauno karali par monarhu un turpināja atbalstīt švābus. Naids pret frančiem beidzās ar sacelšanos 1281. gadā (“sicīliešu vakars”). Sicīlija pārgāja spāņu varā un atguva savas senās privilēģijas, tika pabeigti daudzi svarīgi celtniecības darbi (izbūvēti ceļi, kas savienoja Mesīnu un Kataniju un ceļo, kas savienoja Taormīnu ar jūru). 1410. gadā Taormīna kļuva par Sicīlijas Parlamenta centru (Palazzo Corvaja ēka). Iestājās stabilitātes un labklājības periods. Spāņu valdīšana ilga līdz pat 1860. gadam, kad notika Itālijas apvienošanās (Sicīlija tika pievienota Itālijai).
19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā Taormīna no maza lauksaimnieku un zvejnieku ciematiņa bija pārvērtusies par šarmantu pilsētiņu ar skaistiem veikaliņiem, ģimenes uzņēmuma veida viesnīcām un skaistām ēkām. Pateicoties atsevišķām slavenībām un to atsauksmēm, pilsēta bija iemantojusi pasaules slavu. Daudzas slavenības – aristokrāti, dažādu valstu prezidenti, pasaules slaveni aktieri, rakstnieki un mūziķi centās apmeklēt pilsētu, lai izbaudītu “la dolce vita” (kulminācija tika sasniegta 1970.-tajos gados). Pilsētai tika piedēvēta aristokrātiski bohēmiska aura. Taču viss mainījās, kad 1968. gadā Agridžento zonā (Belice ielejā) notika 6.1 balles spēcīga zemestrīce. Tas daudzos radīja bailes … individuālo un bagāto tūristu kļuva arvien mazāk, tāpēc viesnīcas sāka slēgt ilgtermiņa sadarbības līgumus ar daudzām tūrisma kompānijām uzreiz uz gadu, mainījās gan pilsētas izskats (daudzas pilsētas zaļās zonas tika pārvērstas bruģī), gan arī orientācija no kvalitātes uz kvantitāti. Radās milzīgas viesnīcas, neskaitāmi veikali, kas tirgoja līdzīgas preces, u.c. Tieši tāpēc, ja vien ir iespējams, Taormīnu ir ieteicams doties izzināt un izjust jebkurā mēnesī, izņemot Jūliju un Augustu, kad tūristu ir visvairāk.
Apskates objekti Taormīnas pilsētā un tās teritorijā:
- Katānijas vārti (itāļu val.: Porta Catania; atrodas pilsētas dienvidos, 1440. g., daļa no pilsētas otrā līmeņa aizsardzības mūra) un galvenā iela – Corso Umberto I ar neskaitāmajiem veikaliņiem;
- Sv.Stefana grāfu pils (itāļu val.: Palazzo Duchi di Santo Stefano) atrodas pie Katānijas vārtiem, ir daļa no tiem. Ēka ir celta 14. gadsimtā īpašajā sicīliešu gotisma stilā ar normāņu un arābu stilu elementiem. Tā ir 3 stāvu celtne, ar brīnišķīgu pamatni, arkas veida galvenajām durvīm un no lavas akmens veidotiem tās rāmjiem, skaistiem logiem, u.c. Mūsdienās šajā ēkā atrodas Mazzullo fonds (itāļu val.: Fondazione Mazzullo), kurā iespējams apskatīties dažādu sicīliešu mākslinieku darbus;
- vecais klosteris (itāļu val.: Badia vecchia ) – 14. gadsimtā gotiskā stilā veidota sena abatija jeb klosteris, kas ārēji līdzinās cietoksnim (to vēl vairāk pastiprina mūra izrobojumi ēkas augšējā daļā) un Sv.Stefana grāfu pilij. Mūsdienās šajā ēkā atrodas reģiona arheoloģiskais muzejs, kurā iespējams apskatīties dažādas skulptūras, keramikas izstrādājumus, amfiteātra atradumums, u.c.
- Doma laukums un Sv. Nikola jeb Doma katedrāle (itāļu val.: Chiesa Madre (S.Nicola); celta 13. gadsimtā uz senas baznīcas drupām, vēlāk 15., 16. un 17. gadsimtos pārtaisīta; ēka ir vienkāršas taisnstūrveida formas ar vienu vienīgu absīda objektu, celta gotiskajā stilā un nedaudz līdzinās cietoksnim; galvenā ieeja tika izveidota renesanses stilā 1636. gadā, divi pārējie vārti ir saglabājušies no 15. un 16. gadsimtiem; baznīcas centrālā daļa sastāv no 3 rumbām; divās blakus ejās atrodas seši mazāki altāri, sešas sarkana marmora kolonas; koka griesti arābu stilā), strūklaka (celta 1635. gadā baroka stilā, sastāv no 3 pakāpieniem, strūklakas centrā atrodas minotaurs, kas ir Taormīnas simbols, stūros – nelielas jūras zirdziņu kolonas, no kurām mūsdienās strādā tikai viena), Palazzo dei Giurati (pilsētas pašvaldības ēka, itāļu val.: celta apmēram 1700. g.), Sv.Dominika baznīca un klosteris (Chiesa e Conventi di San Domenico; kompleksa celtniecība sākās 1347. gadā uz Rosso di Cerami pils drupām; baznīca un galvenais klosteris tika uzcelti 16. gadsimtā, bombardēti 1943. gadā, savukārt, pārējie klosteri un torņi tika uzcelti 18. gadsimtā);
- Palazzo Ciampoli – aristokrātiska ēka katalāniešu stilā, celta 1412. gadā, ar pagalmu, kuru veido mūra sienas un arkas veida galvenajām durvīm. Ciampoli ir ģimenes uzvārds, kurai piederēja šī ēka līdz to iegādājās Sicīlijas reģions;
- IX Aprīļa laukums (itāļu val.: Piazza IX Aprile; šāds nosaukums ir tāpēc, ka tālajā 1860. gadā mises laikā baznīcā atskanēja kāda balss, kura pavēstīja, ka Marsalā esot pietauvojies Garibaldi, lai uzsāktu Sicīlijas atbrīvošanu no spāņiem) – Taormīnas vislielākais laukums, kurā atrodas daudzas kafejnīcas un no kura paveras fantastisks skats uz Jonijas jūras piekrasti. Ieeja laukumā sākas ar La Porta di Mezzo (Torre dell’ Orologio), kas ir trešā stiprinājuma siena, uz kuras atrodas tornis ar pulksteni, vārti ir celti apmēram 11. – 12. gadsimtā viduslaiku pilsētas aizsardzības nolūkos. Laukumā atrodas arī Sv.Džuzepes baznīca (Chiesa di S.Giuseppe, celta apmēram 17. gs.) un Sv. Agostīna baznīca (Chiesa di Sant’Agostino, celta apmēram 1448. gadā, klosteris uzbūvēts 1530. gadā, mūsdienās – bibliotēka);
- Naumachie – otra senākā celtne Taormīnā pēc grieķu – romiešu amfiteātra. Šī iespaidīgā mūra siena, celta 1. gs.p.m.ē., ir apmēram 122 m gara un 5 m augsta un satur vairākas nišas, kurās agrāk atradās dievu statujas. Tiek uzskatīts, ka agrāk šī siena bija apaļas formas un pildīta ar ūdeni, tajā norisinājās ūdens cīņas, tā ir arī romiešu spa drupas;
- Viktora Emanuēla laukums (Piazza Vittorio Emanuele) un tuvumā esošie objekti: Korvaja pils (itāļu val.: Palazzo Corvaja; sākotnēji šajā vietā arābu valdīšanas laikā (902. – 1079.g .) pilsētas aizsardzības nolūkos tika uzcelts kubveida tornis, kuram vēlāk 15. gadsimtā tika piebūvēta klāt pati pils. 1410. gadā šī bija sicīliešu parlamenta rezidence. Laika gaitā šī ēka ir tikusi vairākkārt pārveidota un restaurēta, tāpēc mūsdienās satur arābu (tornis), normāņu (iekšējās telpas) un gotiskā stila (fasādes logi) elementus. Mūsdienās šajā ēkā atrodas mākslas un folkloras tradīciju sicīliešu muzejs, kurā iespējams apskatīt dažādu amatnieku 16. – 20. gadsimtā veidotos darbus); Romiešu Odeons un Sv.Katrīnas baznīca (itāļu val.: Odeon Romano, Chiesa di Santa Caterina; Odeons romiešu laikā tika izmantots kā mazs teātris muzikāliem un literāliem priekšnesumiem, un iespējams ir celts apmēram 2. gadsimtā no māla ķieģeļiem uz vēl senāka grieķu tempļa drupām, kurš varētu būt ticis veltīts Afrodītei. Vēlāk 17. gadsimtā uz Odeona drupām tika uzcelta Sv.Katrīnas baznīca, kuras aizmugurē vēl joprojām ir apskatāma daļa no Odeona drupām. Baznīcas iekšpusē, tās labajā pusē atrodas 1493. gadā veidotā Sv.Katrīnai veltītā marmora statuja, kura pirms tam atradās mūsdienu Kapucīnu baznīcas vietā. Baznīcas galvenās durvis ir darinātas no rozīga marmora, savukārt, pārējie fasādes elementi no Sirakūzu akmeņiem, 1970.-to gadu atjaunošanas darbu laikā tika atklāts, ka zem baznīcas grīdas atrodas kapenes);
- grieķu – romiešu amfiteātris (itāļu val.: Teatro Greco – Romano; otrs lielākais grieķu – romiešu teātris Sicīlijā aiz Sirakūzām, tā augstums ir apmēram 20 m un diametrs maksimums 120 m. Lai gan nepastāv tiešas liecības, tomēr tiek uzskatīts, ka visdrīzākais to ir dibinājuši grieķi apmēram 3 – 2. gs.p.m.ē., kad tie ieradās un Džiardini Naksos izveidoja koloniju. Vēlāk romiešu valdīšanas laikā šis teātris ir ticis pārveidots un paplašināts, tajā ir tikušas organizētas gladiatoru cīņas. Arābu valdīšanas laikā daļēji izpostīts. Mūsdienās tur notiek muzikāli un teatrāli pasākumi ar pasakainu panorāmu uz visu Jonijas jūras piekrasti, Taormīnas pilsētu, t. sk. Kastelmolu);
- Mesīnas Vārti (Posta Messina); Cappuccini; Sv. Pankrācija (Taormīnas aizbildņa) baznīca (itāļu val.: Chiesa di San Pancrazio; celta apmēram 16. gadsimta vidū uz sena grieķu tempļa drupām, tās iekštelpas ir veidotas no daudzkrāsaina marmora un Taormīnas akmeņiem, atrodas fantastiskas freskas).
- Villa Comunale (publiskais dārzs) – 19. gadsimta beigās šis parks piederēja privātpersonai – dižciltīgai anglietei Florence Trevelyan, kuru, savukārt, saistīja radniecības saites ar Karalieni Viktoriju. Sakarā ar to, ka viņai bija attiecības ar Velsas Princi, viņa tika izsūtīta trimdā, kur apprecējās ar profesoru Salvatore Cacciola un, dzīvojot Taormīnā, izveidoja fantastisku parku. Viņas hobiji bija botānika un ornitoloģija.
- Taormīnas pilsētas pludmales daļa (Taormina Mare) ir neaprakstāmi skaista, daudzu līcīšu un nelielu pussalu izrobota, kaktusiem un oleandriem apaugusi Jonijas jūras piekrastes daļa. Populārākās pludmales ir Spisone (smalkas smiltis un kristāliski tīrs ūdens), Mazzeo (smalkas smiltis), Recanati (liela smilšu pludmale, ideāli piemērota ģimenēm ar bērniem), Letojanni (apmēram 5 Km attālumā no Taormīnas, rupju smilšu un nelielu oļu pludmale; viena no visvairāk apmeklētākajām pludmalēm), Isola Bella (oļu pludmale ar pasakainu skatu uz mazo saliņu), Džiardini Naksos (Giardini Naxos, gara, dažādas struktūras pludmale, kas sastāv gan no smiltīm, gan arī oļiem) un Mazzaro’ (atrodas tieši pašā Taormīnas apakšā).
- Isola Bella (sicīliešu dialektā: Isula Bedda) – šo mazo pussaliņu, sauktu par Jonijas jūras pērli, pateicībā par uzticību spāņu valdīšanas režīmam vairāku gadsimtu garumā, 1806.gadā Sicīlijas Karalis Ferdinands I uzdāvināja Taormīnas pilsētai. 1890.gadā to iegādājās privātpersona Ms.Florence Trevelyan (Anglijas karalienes Viktorijas radiniece un Taormīnas mēra un filantropa sieva), kura tur nodarbojās ar retu augu audzēšanu, u.c. 1954.gadā pussaliņu iegādājās brāļi Busurgi, kuri uzbūvēta brīnišķīgu māju un nelielu baseiniņu, kurš bija nomaskēts aiz akmeņiem un augiem. 1984.gadā sala tika pasludināta par aizsargājamu objektu. 1990.gadā tās īpašnieks bankrotēja un pussaliņu pārdeva izsolē. To iegādājās Sicīlijas Reģions. Kopš 1998.gada šī pussaliņa ir atzīta par dabas rezervātu;
Noderīgi:
- vērts nogaršot granitu:
- Taormīnas pilsētas karte:
mysicily 