Archive for April 16th, 2011

16/04/2011

Marzamemi

 Marzamemi_May

Marzamemi pilsēta atrodas Sirakūzu zonas pašā dienvidu punktā, robežojoties ar divām tās pašvaldībām – Noto un Pakīno (Pachino).

Tā ir maza, ļoti maza arābu – fenikiešu izcelsmes zvejnieku pilsētiņa, kurā ziemā dzīvo apmēram 250 cilvēki, bet vasarā – 25 000 cilvēku. Arī pilsētas nosaukums ir cēlies no arābu valodas un tulkojumā nozīmē “baložu jeb dūju līcis” (arābu val.: “Marsà al hamen”), atspoguļojot šo un citu putnu pārlidojumus migrācijas laikā uz siltākām zemēm.

Pilsētas izcelsmes pirsākumi ir saistāmi ar tās ostu, jo tā bija īpaša …. tā jūrniekiem nodrošināja vieglu piekļuvi tās aizmugurējai daļai. Savā laikā tā bija galvenā Sicīlijas osta, no kurienes devās lieli kravas kuģi, lai Sicīlijā saražoto vīnu nogādātu uz sauszemes Itālijas ostām. Sicīlijas vīns tika transportēts, izmantojot arī dzelzceļa pakalpojumus. 

Visu pilsētas iedzīvotāju dzīve ir bijusi saistīta ar jūru, turklāt, tunča nozvejas un apstrādes vieta, kuru izveidoja arābi, bija otra lielākā Sicīlijā aiz Faviņanas (Favignana, Trapani zona).  Mūsdienās šī tunča apstrādes vieta strādā neregulāri ik 5 gadus. Tā ir populārs tūristu apskates objekts, jo tajā ir apskatāmas īpaši krāšņās un elegantās arkas, un saulrietā paveras fantastisks skats uz jūru.

1752. gadā pilsētā tika uzbūvētas Tonnaras baznīca (Chiesa della Tonnara) un Villadoratas prinča pils (Palazzo del Principe di Villadorata), kurš bija visa vēsturiskā Marzamemi centra īpašnieks. Viņš arī uzņēmās aizbildniecību pār pilsētu, sekmējot tās attīstību vairākos līmeņos: pievilinot profesionālus strādniekus no blakus esošajām pilsētām Noto un Avola, ceļot mājas zvejniekiem un tunča apstrādes vietu. Jāatzīmē, ka Marzamemi vienmēr ir bijis liels mitrums, jo tā atrodas vienā līmenī ar jūru. Jūrnieku mājiņas ir uzbūvētas apkārt centrālajam laukumam, piešķirot pilsētai noteiktu auru. 

Marzamemi ir lieliska pludmale, divas mazas ostas, sauktas “Fossa” un “Balata”, kā arī divas mazas saliņas Jonijas jūrā.

Kopš ir atjaunots pilsētas galvenais laukums un tiek rīkoti dažādi pasākumi (pilsētas svētki ar jahtu sacensībām, filmu festivāls, u.c.), pilsēta ir kļuvusi arvien populārāka, vismaz sicīliešu vidū. Tūristu sezona sākas Maijā un ilgst līdz Septembra vidum. Pārējā laikā pilsētā valda miers un klusums. Tā ir aizmirsts Sicīlijas dārgums! Turklāt, atrodas rokas sniedziena attālumā no Sicīlijas baroka pērlēm – Modikai, Raguzai, Noto, Sirakūzām …

Apskates objekti un raksturīgākie produkti:

  • osta un viss, kas saistīts ar tunci – gan svaigā, tumši sarkanā tunča gaļa, gan “bottarga di tonno rosso” – žāvētas sarkanā tunča olas / ikri, gan tonnara (tunča nozvejas un apstrādes vieta) – viens no galvenais tūristu apskates objektiem un raksturīgākajiem Marzamemi produktiem;

Marzamemi_TonnaraMarzamemi_Tonno

  • Karalienes Margaritas laukums (Piazza Regina Margherita) – pilsētas galvenais laukums ar senām, raksturīgām mājiņām, mazām un klusām ieliņām un pagalmiem, kas atgādina par pagātni;

Marzamemi_DecemberMarzamemi_MayMarzamemi_June

  • vīna tirdzniecība – daudzi kuģi devās projām tieši no šīs ostas, līdzi vedot šīs salas labākos vīnus;
  • pludmale;

Marzamemi_Mare

  • 17.augusts (pilsētas aizbildnis ir Sv.Frančesko no Paolas) – ņemot vērā pilsētas atrašanās vietu un tās vēsturi, pilsētas svētki saistās ar jūru, jahtu sacensībām un citiem ar ūdeni saistītiempasākumiem;
  • kopš 2000. gada pilsētas galvenajā laukumā Jūlija mēnesī tiek rīkots filmu festivāls (Il Festival del Cinema di Frontiera);
  • apkārtne – aitas, labību lauki, ķiršu tomātiņu, meloņu audzētavas, vīnogu lauki, olīvkoki, u.c.

Marzamemi_DintorniMarzamemi_Dintorni (1)

Noderīgi:

www.marzamemi.com

16/04/2011

Noto

Noto

Noto (sicīliešu v.: Nuotu, latīņu v.: Neetum un Netum) – tā ir baroka pilsēta, kura atrodas apmēram 32 Km attālumā no Sirakūzām (Siracusa), Ibleju kalnu pamatnē (Ibleju kalni tiek uzskatīti par izdzisušiem vulkāniem un to augstums sastāda apmēram 985 m) un visa kalnu ieleja ir nosaukta tās vārdā – Noto ieleja. Kopš 2002.gada UNESCO Pasaules mantojuma objektu sarakstā ir iekļautas Noto un vēl septiņas šīs ielejas pilsētas, sauktas “Noto ielejas vēlīnā baroka stila pilsētas”: Kaltadžirone (Caltagirone), Militello (Militello in Val di Catania), Katānija (Catania), Modika (Modica), Palazzolo Acreide, Raguza (Ragusa) un Scicli.

Vēsture: sikāni (Sicīlijas pamatiedzīvotāji) šajā teritorijā ir dzīvojuši jau Bronzas laikmetā 18. – 15. gs.p.m.ē. un ir pārstāvējuši Kastelučo (Castelluccio) kultūru. Tā esot bijusi izplatīta Sicīlijas DA un A un to raksturo attīstīta zemkopība (vīnogu, olīvu, graudaugu audzēšana), aitu un kazu turēšana, kā arī īpatnēji, atšķirīgi keramikas izstrādājumi ar garām un elegantām osīm un sarežģītiem, baltā vai sarkanā krāsā iegravētiem līnijveida zīmējumiem uz dzeltena vai sarkana trauka pamatfona (arheoloģiskie atradumi ir apskatāmi Sirakūzu arheoloģiskajā muzejā). Būtisku informāciju sniedz arī bronzas senlietas apmetņu vietās un kapličās, kā arī Kastelučo katakombas dabīgās vai izdobtās kalnu alās un to noslēgšanai izmantotās plāksnes.

Senatnē sikāni esot dzīvojuši Mendola (Aguglia) pakalna nogāzē, kas atrodas dažu kilometru attālumā no mūsdienu Palazzolo. Ierodoties grieķu kolonistiem (apm. 7. gs.p.m.ē.) un saskatot kara draudus, sikānu karalis (Ducezio) nolēma pilsētu pārcelt uz drošāku vietu. Apmēram 5. gs.p.m.ē. Alveriju kalnos, kurus apjož dziļas aizas, tika nodibināta senā Noto pilsēta. Grieķu valdīšanas laikā pilsēta saglabāja noteiktu pastāvību, eksistēja naudas monētas, tika izgreznotas ēkas un galu galā pieņemta modernā hellēnistiskā grieķu kultūra. Tālāk sekoja Romas impērijas periods, kura laikā Noto tika piešķirts Taormīnai un Mesīnai līdzvērtīgs statuss. Pēc bizantiešu perioda (535. – 555. g.) sekoja arābu valdīšanas periods (864/903. g.) un pilsētas atdzimšana. Lai gan arābi nebija iecietīgi pret citu reliģiju (pilsētā tika radītas daudzas mošejas), tomēr tie deva milzīgu ieguldīju lauksaimniecības un tirdzniecības attīstībā (citrusaugļi, pistācijas, mespils augļi, rīsi, baklažāni, zīds, u.c.), turklāt, šajā laikā Noto pilsēta tika atzīta par vienu no trīs Sicīlijas reģionu administratīvajiem centriem. Noto bija pēdējā pilsēta, kuru 1091. gadā iekaroja normāņi. Tālāk pārmaiņus valdīja franči un spāņi, turpinājās straujā pilsētas attīstība un uzplaukums – tika celtas skaistas baznīcas un iespaidīgas pilis, spāņu valdīšanas laikā pilsēta bija viena no Sicīlijas Karalistes pirmajām pilsētām ar daudzām ekonomiskajām aktivitātēm, piem., ādas apstrādi, tekstilrūpniecību, virvju vērpšanu, u.c., dzīvoja ļoti talantīgi mākslinieki, rakstnieki un zinātnieki (Giovanni Aurispa, Antonio Cassarino, Antonio Corsetto, Andrea Barbazio, Matteo Carnalivari)……  Līdz to visu negaidīti pārtrauca 1693. gada 11.janvāra zemestrīce, kas pilnībā iznīcināja seno Noto pilsētu un paņēma daudzu cilvēku dzīvības. Mūsdienās senās Noto pilsētas vietā ir apskatāmas tikai drupas.

18. gadsimta sākumā apmēram 10 Km attālumā no senās Noto pilsētas tika uzsākti darbi pie jaunas pilsētas būvniecības daudz līdzenākā vietā. Pateicoties ekonomiskajai un politiskajai situācijai, tika radīta pozitīva vide, lai darbus uzsāktu pie Romas baroka meistariem mācījušies vietējie talanti, kas tik ļoti mīlēja savu pilsētu (holandiešu militārais inženieris Carlos de Grunenbergh, matemātiķis Giovanni Battista Landolina, miltārais arhitekts Giuseppe Formenti, arhitekti Rosario Gagliardi, Paolo Labisi, Vincenzo Sinatra, Antonio Mazz). Tā tika radīts Sicīlijas baroka šedevrs  – mūsdienās apskatāmā Noto pilsēta – ar 17. / 18. gadsimtam raksturīgajiem pilsētplānošanas principiem, piem., galveno ielu izvietot austrumu – rietumu virzienā, lai pilsēta saņemtu pēc iespējas vairāk gaismas, aristokrātijas pilis izvietot augstākajās vietās pilsētas centrā līdzās baznīcām un trūcīgo mītnes – pilsētas nomalēs. Pilsētas būvniecībā tika izmantots kaļķakmens, kas saulrieta laikā iekrāsojas zeltainās un rozīgās krāsās. Turklāt, pilsēta ir būvēta astoņstūra formas veidā. Īpašas ir ēku izsmalcinātās detaļas un greznie rotājumi  – groteskas maskas un putti, balkoni, kas papildināti ar sarežģītām metālkaluma margām, ārējās kāpnes, tikai Sicīlijas baznīcām raksturīgie zvanu torņi, kas tiek iekļauti to centrālajās fasādēs, kolonnas un rustikas elementi.   

19. gadsimta sākumā Noto zaudēja savu Noto ielejas centra statusu (to pārņēma Sirakūzas), taču saglabāja provinces centra statusu, kurā, turklāt, 1844. gadā atradās arī bīskapija. 1861. gadā Noto tika pievienota Itālijas Karalistei (Dž.Garibaldi) un bija provinces galvaspilsēta līdz 1865. gadam, kad šo statusu pārņēma Sirakūzas. 1870. gadā Noto tika uzcelta teātra ēka, 1880. gadā izveidots dzelzceļš, taču pēc II Pasaules kara sākās masveida migrācija uz Ziemeļitālijas reģioniem, Vāciju, Franciju, Beļģiju, Argentīnu, ASV un Kanādu. Mūsdienās, pateicoties tūrisma attīstībai, ir sākusies ekonomiskā aktivitāte.

Apskates objekti:

Arheoloģiskie objekti:

  • Noto Antica – senās Noto pilsētas drupas;
  • Nekropole Castelluccio – pirmatnējo Sicīlijas iedzīvotāju apbedījumu vieta kalnos (ceturtais periods, 8. – 7. gs.p.m.ē., kuru raksturo 1 – 3 cilvēku apbedīšana vienā kapuvietā). Šeit ir iespējams apskatīties arī ebreju (Grotta del Carciofo) un bizantiešu katakombas (Grotta dalle Cento Bocche);
  • Eloro (Helorus) – senās Helorus pilsētas drupas. Šī tiek uzskatīta par vienu no Sirakūzu iedzīvotāju sākotnējām apmešanās vietām, ko apstiprina grieķu keramikas atradumi, kas datējami ar vēlīnu 8. gs.p.m.ē. Vēlāk šī pilsēta tika pievienota Sirakūzu teritorijai, tika izlaupīta un sekoja tās noriets;
  • Palazzolo Acreide (saukta Akrai) – Sirakūzu iedzīvotāju apmēram 664. g.p.m.ē. izveidota apmešanās vieta, kuru vēlāk apmēram 827. gadā izpostīja arābi;
  • Museo civico – atrodas mūsdienu Noto pilsētas centrā, uz galvenās ielas un tajā ir iespējams apskatīt dažādus arheoloģiskus objektus, piem., senus grieķu keramikas objektus, statuetes no grieķu svētnīcām, kas veltīti Dēmetras un Kores (jeb otrajā vārdā Persefones, jeb Dēmetras meitas) dievībām.

Mūsdienu Noto pilsētā vērts apskatīt sekojošus objektus:

  • Corso Vittorio Emanuele – galvenā iela, uz kuras atrodas milzum daudz, viena par otru skaistāku baroka arhitekrūras stilā celtu ēku.
  • Porta Reale (1838. g.) – pilsētas austrumos esošie vārti;
  • Piazza Municipio – pilsētas galvenais laukums, kurā atrodas Doma katedrāle (Duomo, 1693. – 1770. g.) un blakus viena otrai daudzas citas ievērojamas ēkas, piem., Chiesa di San Francesco (1704-1745), Chiesa di San Carlo, Palazzo Nicolaci (1739. g.), Palazzo Vescovile (bīskapa ēka), Palazzo Landolina di Sant’Alfano, Palazzo Alfano, Palazzo Villadorta (fantastiski izkalti dzelzs balkoniņi, fantastiskas nimfu, lauvu, briesmoņu un citu mīstisku zvēru statujas);
  • Palazzo Ducezio (1746. g.) – pilsētas rātsnams, celts neoklasicisma stilā (Vincenzo Sinatra), Antonio Mazza freskas;
  • Piazza XVI Maggio – galvenās ielas galā esošs laukums, kurā atrodas baznīcas: San Domenico (1727. g.), Villetta di Ercole (maza villa ar strūklaku un Herkulesa statuju), Vittorio Emmanuele Theater (1842. g.);
  • milzum daudz baznīcu un reliģisko ēku;
  • Noto Marina – pludmales daļa.

NotoNoto2Noto_La portaNoto_Strade (1)Noto_Strade (3)Noto1Noto_Strade (4)Noto_Strade (2)

* Maija mēneša trešajā svētdienā Noto pilsētā tiek organizēti svētki, saukti Infiorata. Šo svētku laikā pilsētas ielas, laukumi un pagalmi ir noklāti ar ziediem, veidojot dažādus attēlus.