Apelsīni (Arance)

Food_Arance siciliane

Informācija no interneta.

Apelsīnu koks ar zaļajām lapām ir skaists visu gadu un ir viens no senākajiem kūltūraugiem. Baltajiem zvaigžņveida ziediem ir intensīvs aromāts. Pēc tam izveidojas zaļas krāsas augļi, kas nogatavojoties kļūst oranždzelteni. Koks var sasniegt līdz 10 – 12m augstumu un saražot līdz pat 20 000 apelsīniem gadā. Vispiemērotākā augšanas temperatūra ir 15.5°C – 29°C.

Aiz savas biezās mizas apelsīni slēpj ne vienu vien veselībai noderīgu lietu: fitoncīdi, cīnās ar kaitīgajiem mikrobiem, šķiedrvielas un pektīnvielas veicina holesterīna un nevajadzīgo vielmaiņas pārpalikumu izdalīšanos no organisma, magnijs spēcina sirdi un muskuļus, bet pantotēnskābe, folijskābe un biotīns stiprina ādas un matu veselību.

Mūsdienās lielākās apelsīnu plantācijas ir Brazīlijā, ASV un Vidusjūras valstīs (Spānija, Itālija, Francija), taču apelsīnu koka vēsture pirms vairākiem miljoniem gadu sākās DA Āzijā (Indijā, Ķīnā). Un izrādās, apelsīns nemaz nav apelsīns, bet gan ābols (botānikā apelsīns skaitās oga, greipfrūta un mandarīna hibrīds). Tā nosaukums „Apfelsine” nozīmē “Ķīnas ābols”. Ķīnieši to uzskata par nemirstības un veiksmes simbolu, bet pārējā pasaule – par bagātīgu C vitamīna avotu (100gr apelsīna satur apmēram 75% no ieteicamās C vitamīna devas pieaugušam cilvēkam).

Tiek uzskatīts, ka Eiropā saldie apelsīni parādījās tikai 16. gs.sākumā, kad tos no Indijas un Ķīnas reģiona ieveda portugāļi (rūgtie apelsīni Eiropā parādījās apmēram 9-10gs. un tika ievesti no Persijas) un sākumā tika audzēti kā krāšņumaugi [pirmais apelsīnu koks tika izaudzēts Lisabonā]. Pēc tam apelsīni ātri izplatījās Sicīlijā un Sardīnijā, kur sastopami daži gigantiski koki, kas ik gadu dod līdz 5000 augļu.

Vārds apelsīns ir cēlies no Sanskrita (senākās no eksistējošām valodām pasaulē) „nāraṅgaḥ” – “apelsīnu koks.” Savukārt, Sanskrita vārds ir atvasināts no Dravīdu saimes valodas (plaša valodu saime, kas tiek pielietotas D un Centrālajā Indijā un Šrilankā) un nozīmē „smaržīgs, aromātisks”. Eiropas valodās Sanskrita vārds ienāca sekojošā hronoloģiskā secībā: Persiešu valoda – nārang, Armēņu valoda – nārinj, Arābu valoda – nāranj, Spāņu valoda – naranja, Portugāļu valoda – laranja, Latīņu valoda – arangia, Itāļu valoda – arancia vai arancio, un Senā Franču valoda – orenge.

Apelsīnus var iedalīt divās grupās:

  • saldajos (citrus sinensis). Ir daudzas saldo apelsīnu šķirnes. Dažām nav sēkliņu, vienām ir lieli augļi ar biezu mizu, bet citām – saldāks un sulīgāks mīkstums.
  • rūgtajos (citrus aurantium). Rūgtie apelsīni ir īpaši jāsagatavo, un tos izmanto galvenokārt marmelādēs, ievārījumos un želejās. Tie noder arī klasiskam ēdienam no pīles vai cita putna. Miziņu aromātisko eļļu izmanto kā garšas piedevu liķieros. Taču ķīnieši rūgtos apelsīnus izmanto gan tradicionālajā, gan modernajā medicīnā, lai mazinātu kuņģa problēmas, palielinātu apetīti, mazinātu bezmiegu, infekciju saslimšanas, u.c. Lielās devās rūgtie apelsīni nav droši, jo satur stimulantus, kas var izraisīt paaugstinātu asinsspiedienu un sirds-asinsvadu toksiskumu. Lietojot kopā ar citiem stimulantiem (kafiju, Coca Colu, guaranu, u.c.), palielinās rūgto apelsīnu blakusparādību risks. Arī kā uztura bagātinātājs rūgtie apelsīni var izrādīties bīstami, jo, paaugstinot kuņģa skābi, tie var mijiedarboties ar medikamentiem, kas iedarbojas pretēji – pazemina kuņģa skābi un paaugstināt to blakusparādības. Īpaši bīstami lielās devās rūgtie apelsīni ir bērniem, jo tas var izraisīt pat konvulsijas un nāvi.

Apelsīnu kategorijas:

  • Persian orange jeb Persijas apelsīni, kas D Eiropā izplatījās pēc 11gs., pieder pie rūgtajiem apelsīniem, tāpēc nav pārsteigums, ka tos 15.gadsimtā strauji aizstāja portugāļu ievestie saldie apelsīni;
  • Navel orange (Cara Cara, Fukumoto, Lane Late, Parent Washington) – 1820.gadā Brazīlijā netīšas mutācijas ceļā radusies apelsīnu šķirne, kur, atverot apelsīnu uz pusēm, apakšējā daļā ir vēl viena augļa daļa (sekundārais auglis). Turklāt, apelsīnam nav sēklu, tāpēc vienīgais pavairošanas veids ir apgriešana un potēšana. Šie ir vispiemērotākie apelsīni ēšanai ar rokām, jo biezo mizu ir ļoti viegli nolobīt un daivas viegli atdalīt. Agrīnā šķirne (Nov – Maijs);
  • Blood orange (Tarocco, Sanguinello, Moro, Ruby, Salustiana) jeb sarkanais apelsīns – pastāv liecības, ka pirmo reizi sarkano apelsīnu hibrīds tika radīts D Eiropā, Itālijā, ap 1850.gadu un pāris dekādes vēlāk to uz Z Ameriku aizveda spāņu un itāļu imigranti. Mūsdienās visvairāk sarkano apelsīnu nāk tieši no Sicīlijas un garšas ziņā par visizcilākajiem sarkanajiem apelsīniem tiek uzskatīti Tarocco apelsīni (Nov – Maijs), kas auguši Etnas apkārtnē (vissulīgākie un vissaldākie).
  • Valencia orange (Campbell, Delta, Midknight, Olinda) – vēlīnā saldo apelsīnu šķirne (Marts – Jūnijs), kas satur ne vairāk kā 6 sēklas un ir īpaši piemērota apelsīnu sulas izgatavošanai. Nosaukums cēlies no Spānijas pilsētas Valencia.

One Trackback to “Apelsīni (Arance)”

Leave a Reply

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Change )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Change )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Change )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Change )

Connecting to %s

%d bloggers like this: